Pameita un melnais runcis
Vienam vīram nomira sieva un atstāja mazu meitiņu. Vīram trūka saimnieces, viņš apņēma otru sievu. Tā bija gauži nikna, un pameita pieredzēja grūtas dienas. Pēc kāda gada pamātei pašai piedzima meita. Nu pameitai dzīve kļuva vēl sliktāka. Viņai bija jādara visi darbi, un tad pamāte viņu bāra un sita. Lai kā pameita pūlējās, lai cik čakli visur tecēja, beidzot pamāte nevarēja viņu ne acu galā ieraudzīt un tikmēr nedeva miera vīram, kamēr tas apsolījās aizvest pameitu uz mežu un atstāt tur vilkiem par barību.
Bet kā lai to izdara? Izgudroja sūtīt pameitu uz mežu ogot. Pameita teica:
— Es jau ietu, bet nezinu, kur tai lielajā mežā ogas atrodamas.
Tēvs sacīja:
— Es pats iešu rīt malku cirst un parādīšu, uz kuru pusi jāiet. Kad būsi ogu vāceli pielasījusi, tad nāc turp, kur dzirdēsi mani cērtam.
Labi. Otrā dienā, pielasījusi ogu vāceli, pameita gāja uz turieni, kur dzirdēja klaudzienus. Gāja, gāja — pieiet pie egles, bet tēva tur nav. Egles galā piesieta spriguļa vāle, vējā sitas pie egles un klaudzina. Nabadzīte, ceļu nezinādama, ilgi maldījās pa mežu un ieraudzīja mazu mājiņu. Iegāja iekšā un sastapa vecu māmiņu; tā patlaban posās uz iešanu un sacīja tā:
— Paliec, meitiņ, istabā un izvāri man putru! Un, ja te ielavītos kāds melns runcis un lūgtos putras, tad dod viņam ar pavārnīcu pa galvu, pārsvied pār sētu un saki: «Kaķim kaķa tiesa!»
To teikusi, māmiņa aizgāja. Pameita nu vārīja putru, cītīgi maisīja, lai nepiedeg, cītīgi kūsināja, lai nepārskrej pāri. Te, kur gadījies, kur ne, melns runcis klāt un žēlīgi ņaud:
— Miau ņau! Man nav, man nav, man putras nav!
Nu pameitai vajadzētu dot viņam ar pavārnīcu pa galvu, bet viņa tā nedarīja vis. Ielēja skutulā putru, padzesināja un pabaroja kaķi, cik vien šim līda iekšā. Nu kaķis, labi paēdies, sāka stāstīt:
Kad māmiņa pārnāks mājās, viņa tev liks, lai tu izsukā viņai galvu, un, kad tu prasīsi, ar ko lai sukā, viņa teiks, lai tu paņem ecēšas. Tā tu gan nedari: paņem godīgi susekli un izsukā, kā pieklājas. Tad viņa tev liks uztaisīt augstāku pagalvi un salikt tur akmeņus, bet tā tu nedari vis, uzpurini spilvenus labi augsti. Tad viņa tev liks izkurināt pirti, teikdama, lai izkurini labi sūru, lai lapu slotas vietā sasien paegļu zarus un kausa vietā lai ņem maitas kaulu. Tā tu nedari vis: izkurini pirti ar mīlīgu garu, sasien pirts slotu no bērza zariem, labi izsautē to, un kausu, ar ko uzmest garu, izgrebini no liepas koka!
Vakarā māmiņa pārnāca mājās un teica:
— Meitiņ, izsukā man galvu!
— Ar ko lai sukāju tev galvu, māmiņ?
— Tur sētmalā ir ecēšas, paņem tās!
Pameita paņēma susekli un izsukāja galvu, kā pieklājas. Tad māmiņa sacīja:
— Uztaisi man augstāku pagalvi, meitiņ!
— Kā lai to izdaru, māmiņ?
— Ārā aiz loga ir akmeņi, saliec tos pagalvī!
— Pameita tomēr tā nedarīja, viņa sapurināja spilvenus labi augsti. Otrā rītā māmiņa atkal gāja uz lauku strādāt un sacīja:
— Izkurini šodien man pirti labi sūru, par kausu ņem maitas kaulu, kas sētmalī mētājas, slotu sasien no paegļu zariem, un, kad te kāds kaķis ievelkas, putras prasīdams, tad dod tam ar pavārnīcu pa galvu, pārsvied pašu pār sētu un saki: «Kaķim kaķa tiesa!»
Tikko māmiņa aizgāja, pameita iesāka putru vārīt, un melnais runcis atkal klāt, žēlīgi ņaudēdams:
— Miau ņau! Man nav, man nav, man putras nav!
Pameita ielēja šim skutulā putru, padzesināja un pabaroja ņaudētāju labi jo labi. Runcis paēdies sāka stāstīt:
— Rīt māmiņa parādīs tev ceļu uz mājām, bet pirms tam vedīs uz klēti. Tur būs visādi šķirstiņi, bet tu ņem to mazāko, tanī būs tava laime.
Pameita patencināja kaķim, izvārīja putru, cītīgi maisīdama, lai nepiedeg, cītīgi kūsinādama, lai nepārskrej pāri. Tad viņa izkurināja pirti ar mīlīgu garu, sasēja slotu no lapaina bērza zariem, izsautēja to mīkstu jo mīkstu, garmeti izgrēba no labākā liepas koka.
Pārnāca māmiņa un tad nu gan pērās, vai galu ņemdama. Nākošā rītā viņa paņēma pameitu pie rokas, ieveda klētī un teica, lai ņemot, kuru šķirstiņu gribot. Pameita paņēma pašu mazāko. Tad māmiņa parādīja viņai ceļu uz mājām un pieteica, lai šķirstiņu taisot vaļā pēc trim dienām.
Neviens jau pameitu ar laipnu vārdu nesagaidīja, kad viņa pārradās mājās. Tikai, kad viņa pastāstīja par māmiņas mājiņu un parādīja līdzdoto šķirstiņu, tad pamāte bija ar mieru ļaut viņai tās trīs dienas vēl te palikt. Bet, kad viņa attaisīja beidzot šķirstiņu, tad visiem bija ko brīnīties, kāds bagāts pūrs tanī atradās! Tur nāca mantu ārā kaudžu kaudzēm, un pats lielākais brīnums, ka tās visas varēja atkal atlikt atpakaļ mazajā šķirstiņā un vietas tām pietika. Nu gan pamāte, gan īstā meita bija kā sadegušas — tūliņ jāskrien uz mežu, lai lielo laimi sagrābtu.
— Es jau neņemšu tādu nieka lādīti, — īstā meita lielījās, — es ņemšu tādu, kur ir ko nest!
Otrā rītā viņa tīšuprāt apmaldījās mežā, lai gūtu to pašu un vēl lielāku laimi. Māmiņas mājiņā viņa piededzināja putru tā, ka sīvi dumi vien paklīda, beidzot putra pārkūsāja pār katla malām tā, ka labi, ja viena pavārnīca pavisam palika. Melnajam runcim viņa iezvēla pa galvu, tad paķēra aiz astes, sagrieza riņķī un pārsvieda pār sētu tenteriski. Pirti izkurināja sūru jo sūru, slotu sasēja no asu paegļu zariem, par garmeti ņēma maitas kaulu un māmiņai ar ecēšu tā saskrāpēja galvu, ka nabadzīte vaidēja vien, bet augstākam pagalvim iemeta gultas galvgalī divus prāvus akmeņus. No rīta viņa steidzināja māmiņu, lai jel dodot šai viņas laimi, negribot velti laiku tērēt svešās mājās. Klētī ievesta, viņa pagrāba pašu lielāko šķirstiņu un steidzās uz mājām aizelsusies, nemaz neklausīdamās, kad šķirstiņš vaļā taisāms.
Ar lielām pūlēm māte un meita nogaidīja, kamēr paiet trīs dienas, un tad taisīja šķirstiņu vaļā. Taču no tā spruka ārā uguns un nodedzināja visas ēkas. Vienīgi pameitas šķirstiņš palika vesels, it kā uguni ne redzējis nebūtu.
Pameitas labā slava jau bija tālu izgājusi, un viņai sāka braukt precinieki. Un, kad viņu aizveda tautās, kas tas bija, kas viņu sagaidīja jaunajā vietā? Tas bija melnais runcis, kurš sauca:
— Miau ņau! Lai nav, lai nav, lai bēdu vairs nav!