Sunītis un kaķītis

Lasām kopā

Dzīvoja reiz zvejnieks, kuram bija viens dēls. Mirdams tēvs atstāja dēlam trīs sudraba dālderus un pieteica, lai pērkot par tiem tikai labas mantas. Dēls arī nosolījās tā darīt.

Apbērējis tēvu, dēls gāja pasaulē darbu meklēt. Ceļā viņš satika vīru, kurš nesa kaķi. Dēls apvaicājās, uz kurieni šis kaķi nesot.

— Nesīšu slīcināt!

— Kā nu var slīcināt tik jauku kaķi! Pārdod viņu man!

Vīrs klusībā nosmējās par tādu ērmotu pircēju un teica:

— Dod man sudraba dālderi, un kaķis būs tavs!

Dēls izvilka dālderi un nopirka kaķi. Necik tālu pagājis, viņš ieraudzīja otru vīru, kurš vilka saitē suni. Dēls apvaicājās, uz kurieni šis suni vedot.

— Vedīšu slīcināt!

— Kā nu var slīcināt tik jauku suni! Pārdod viņu man!

Vīrs klusībā nosmējās par tādu ērmotu pircēju un teica:

— Dod man sudraba dālderi, un suns būs tavs!

— Dēls izvilka dālderi un nopirka suni. Gāja nu visi trīs tālāk, un suns sacīja:

— Es saožu, ka tuvojas kāds vīrs ar dīvainu neslavu.

Bet kaķis sacīja:

— Es paredzu, ka nākamais pirkums mūsu saimniekam ātrāk nesīs laimi nekā abi iepriekšējie.

Pretim nāca vīrs, kurš turēja spīlēs ieņemtu čūsku. Dēls, to ieraudzījis, apvaicājās:

— Uz kurieni tu nes to glīto čūsku?

— Nesīšu tur līdz tam pakalnam un sitīšu viņai galvu pret akmeni.

— Kā nu var tā darīt! Pārdod viņu man!

Vīrs nevarēja smieklus valdīt par tik ērmotu pircēju un teica:

— Dod man sudraba dālderi, un čūska būs tava!

Dēls izvilka pēdējo dālderi un nopirka čūsku. Tad čūska sacīja:

— Paldies tev simtkārt, ka paglābi mani no nāves. Tagad iesim uz lielo mežu pie mana tēva, viņš tev bagātīgi atlīdzinās tavu labo darbu.

Tā viņi visi gāja tālāk, kamēr mežā nonāca pie dziļas alas. Čūska nu sacīja:

— Mums jāiet alā iekšā. Tur būs daudz čūsku, tās šņāks un gribēs krist tev virsū, bet es tās apsaukšu. Kad tās aprims ej pie ķēniņa. Viņš tev solīs daudz dārgu mantu, bet tu prasi tikai to gredzenu, kas viņam uz zeltneša. Kad šo gredzenu trīsreiz pagriež, tad piepildās viss, ko tobrīd vēlas.

Kad nu dēlam bija jāiet iekšā tumšajā alā, viņam gan pārskrēja šermuļi pār kauliem, tomēr viņš saņēma dūšu un spēra drošu soli. Ala bija čūsku pilna. Tās visas šņākdamas izstiepa kaklus un grasījās brukt viņam virsū, bet izglābtā čūska tās apsauca. Tad viņa pieveda dēlu pie čūsku ķēniņa, un izstāstīja, kā dēls viņu paglābis no nāves. Ķēniņš ļoti laipni apvaicājās, kādu balvu glābējs gribot par savu labo darbu. Dēls atbildēja, ka labprāt gribētu to gredzenu, ko ķēniņš nēsājot uz zeltneša. Ķēniņš gan īsti negribēja gredzenu dot, bet beigās iedeva arī. Nu dēls atvadījās no ķēniņa un izglābtās čūskas un priecīgs devās ārā no alas, kur sunītis un kaķītis viņu nepacietīgi gaidīja.

Protams, ka tūliņ vajadzēja izmēģināt, vai gredzens kam der, un skaidrs, ka pirmais, kas visiem trim iešāvās prātā, bija — labi paēsties. Dēls apgrieza gredzenu trīs reizes, un tūliņ viņu priekšā bija bagātīgs mielasts. Labi iestiprinājušies, viņi devās tālāk un pret vakaru nonāca lielā pilsētā.

Naktsmājās dēls dabūja dzirdēt, ka šīs zemes ķēniņš esot laidis pa visu valsti tādu ziņu: kas paveikšot trīs viņa uzdotos darbus, tas dabūšot viņa meitu par sievu un pusvalsti piedevām. Dēls prasīja saviem draugiem:

— Sunīti, kaķīti, vai lai eju pieteikties pie ķēniņa?

— Ej vien, — šie abi atbildēja.

Dēls nu devās pie ķēniņa un pieteicās izmēģināt savu laimi. Princesei tāds puika nepavisam nepatika, un viņa lūdza tēvu, lai dodot viņam tik grūtus darbus, ko neviens nevarētu padarīt. Ķēniņš meitu mierināja, ka tāds apkārtstaigulis jau neesot nopietni ņemams. Lai meita nebēdājoties, viņš to puiku labi izjokošot, un pēc tam abi varēšot par to putlūriņu gardi pasmieties.

Tad ķēniņš sacīja:

— Uzcel man šonakt pāri ezeram zelta tiltu, lai es varu rīt braukt pa to uz baznīcu.

Dēls nakti nogāja pie ezera, pagrieza trīsreiz gredzenu un vēlējās, lai pāri ezeram būtu zelta tilts. Tas arī tūliņ notika, un, kad ķēniņš no rīta iznāca ārā, tad tikai rokas vien sasita. Princese bija tīri nobijusies un lūgtin lūdzās tēvu, lai nu šis izdomājot ko grūtāku. Ķēniņš gudroja, gudroja un beidzot sacīja:

— Tagad ir vēls rudens, likšu viņam darīt pavisam ačgārnu darbu.

Un viņš pavēlēja dēlam:

— Gribu, lai otrpus ezera, kad pārbraukšu pār tiltu, būtu gara gatve, apstādīta ar ziedošām ābelēm!

Dēls pagrieza gredzenu un, kad ķēniņš nobrauca no zelta tilta, tad ieraudzīja garu gatvi, kas veda uz baznīcu, un visgarām gatvei stāvēja ābeles pilnos ziedos. Nu arī ķēniņš bija nobijies un nezināja, ko tagad varētu uzdot. Tad princese sacīja:

— Liec viņam, lai izdara tā, ka visām šīm ābelēm ir jau gatavi āboli, kad nākam ārā no baznīcas. To taču viņš nevarēs izdarīt.

Bet, kad ķēniņš ar princesi nāca ārā no baznīcas, ābeles gar ceļa malām bija pilnas ar nobriedušiem āboliem.

Nu bija jātaisa kāzas gribot negribot, jo ķēniņa vārds nav laužams. Ķēniņš bija saskābis, princese kā īsts rūgumpods, bet neko nevarēja darīt. Abi cerēja tikai uz to, ka pēc kāzām izdosies dabūt zināt, kā visi šie brīnumdarbi ir paveikti.

Pēc kāzām princese rādīja tik laipnu vaigu un bija tik mīlīga, ka jaunais vīrs nenocietās, izstāstīja visu un parādīja gredzenu. Un, kad viņš nakti gulēja cietā miegā, princese novilka gredzenu viņam no pirksta un vēlējās, lai viņas vīrs atrastos uz salas ezera vidū augstā un šaurā tornī, kur viņš nevarētu ne sēdēt, ne gulēt. Tā tas arī notika.

Sunītis ar kaķīti nu visur sūkstīja pēc sava saimnieka un beidzot atklāja, kur viņš atrodas. Tad sunītis sacīja:

— Mums jādabū čūskas dotais gredzens, ko princese mūsu saimniekam novilkusi no pirksta.

Kaķītis nu ielavījās pilī, tik mīļi glaudās gar visiem un tik saldi murrāja, ka beidzot tika ienests pie pašas princeses. Arī tai kaķītis varen iepatikās, un viņa ļāva tam palikt pa nakti savā guļamistabā. Kad kaķītis tur bija pavadījis pirmo nakti, tad atklāja, ka princese nakti gredzenu tur uz lūpām. To viņš pastāstīja sunītim, un tas sacīja:

— Kal dzelzi, kamēr karsta! Paķer nākamnakt to gredzenu!

— Nestrēb karstu putru, apdedzināsi lūpas, — kaķītis atbildēja. — Princese guļ tikai ar vienu aci. Jāgaida, kamēr viņa pierod pie manis.

Otrā naktī princese jau gulēja ar abām acīm, bet apdomīgais kaķītis nogaidīja trešo nakti. Tad viņš klusiņām ielīda gultā un vilka princesei ar asti pār lūpām. Princese miegā nospļāvās, un gredzens nokrita no lūpām. Kaķītis paķēra to, izskrēja no princeses istabas un uzmeklēja sunīti.

— Mums jāaizgādā gredzens mūsu saimniekam, — sunītis sacīja. — Ņem gredzenu mutē, sēsties man mugurā un peldēsim uz salu.

— Labi, tikai ceļā nerunā ar mani, — kaķītis brīdināja.

Viņi peldēja pāri ezeram uz salu un bija jau pusceļā, te sunītis ieprasījās:

— Kaķīt, vai tev gredzens vēl ir mutē?

Kaķītis tikai nošņācās, bet neko neatbildēja. Sunītis peldēja tālāk. Sala bija jau tuvu, te sunītis atkal iejautājās:

— Kaķīt, vai tev gredzens vēl ir mutē?

Kaķītis bija sapīcis un atbrēca: — Nujā, ka ir! — bet gredzens izkrita viņam no mutes un nogrima.

Nopeldējuši līdz salai nu viņi bija, bet ko tas līdz, ja nav vairs gredzena. Abi bārās un teju pat sāka plūkties, bet tad kaķītis ieraudzīja vēzi un grāba to ciet:

— Noēdīšu tevi uz vietas, ja neiznesīsi mums no ezera gredzenu, kas tur iekrita!

Nabaga vēzis nāves bailēs sasauca visus savus radus un radu radus, un necik ilgi, te gredzens bija krastā. Nu kaķītis uzrāpās ar gredzenu līdz savam saimniekam.

— Tornis lai sabrūk un spēki lai rodas! — tas tikko jaudāja izteikt, tik novārdzis bija. Tūliņ spēki radās, un tornis sabruka. Tad dēls vēlējās, lai princese un vecais ķēniņš nokļūst viņa tēva vecajā būdā un tur paliek uz mūžīgiem laikiem, bet pats dzīvoja laimīgi pilī ar sunīti un kaķīti.

Izmantojot kristaspeles.lv Jūs piekrītat kristaspeles.lv lietošanas noteikumiem un sīkdatņu noteikumiem.