Zvēri par svaiņiem

Lasām kopā

Viņos laikos kādam tēvam bijuši četri bērni: viens dēls un trīs meitas. Dēls nerimis tēvam garšīgu kumosu gādāt, un meitas tēvu atraitni čakli aptecējušas. Ar tādiem labiem bērniem tēvam bija laimīgas vecuma dienas, un viņš mēdza teikt:

— Bērni, ja vienmēr tik saticīgi un mīļi dzīvosiet, tad arī laime jūs nepiemirsīs. Un tu, dēls, kad es nomiršu, neprecies tūliņ, bet nogaidi, kamēr māsas izgājušas tautās.

Dēls to apsolās un vēl ilgi pēc tēva nāves dzīvo kopā ar māsām. Te kādā nebaltā dienā viņus piemeklē ļauns liktenis. Māsas pusdienas laikā pastaigājas pa dārzu, te — kur gadījies, kur ne — briesmīgs viesulis klāt un aizrauj māsas pa gaisu projām. Brālis trīs dienas izmeklējas raudādams, bet no māsām ne vēsts. Beidzot viņš nolemj atstāt mājas un iet meklēt māsas pa visu plašo pasauli. Tā arī izdara: iet, taujā, prasa — kā nekur, tā nekur. Un, kad nu beidzot pats paliek gan bez pavalga, gan bez maizes, tad patiešām nezina vairs, ko iesākt.

— Tomēr, lai kā, bet mājās iešana nav. Ēdīšu, kas ceļā gadīsies, bet bez māsām atpakaļ nerādīšos.

Drīz pēc tam brālis satiek zaķi un saka:

— Zaķīt-garausīt, es tevi ēdīšu!

— Puisīt-brālīt, neēd vis, iešu tev līdzi nedienās palīdzēt!

Labi. Iet abi tālāk, kamēr satiek vilku. Brālis saka:

— Vilciņ-jērzaglīt, es tevi ēdīšu!

— Puisīt-brālīt, neēd vis, iešu tev līdzi nedienās palīdzēt!

Labi. Iet visi tālāk. Ceļā viņi satiek dundurus un lapsenes.

Brālis saka:

— Dunduri-sūcēji, lapsenes-dūcējas, es jūs ēdīšu!

— Puisīt-brālīt, neēd mūs vis, iesim tev līdzi nedienās palīdzēt!

Labi. Iet visi tālāk, kamēr satiek vanagu. Brālis saka:

— Vanadziņ-līknadziņ, es tevi ēdīšu!

— Puisīt-brālīt, neēd vis, iešu tev līdzi nedienās palīdzēt.

Labi. Iet visi tālāk, kamēr satiek vēzi. Brālis saka:

— Vēzīti-rāpiķīti, es tevi ēdīšu!

— Puisīt-brālīt, neēd vis, rāpšos tev nopakaļ nedienās palīdzēt.

Labi. Brālis kopā ar zaķīti-garausīti, vilciņu-jērzaglīti, dunduriem-sūcējiem, lapsenēm-dūcējām, vanadziņu-līknadziņu un vēzīti-rāpiķīti devās taisni mežā iekšā. Necik ilgi, te viņi ieraudzīja mājiņu uz vistas kājas, kura griezās riņķī. Brālis tai uzsauca:

— Mājiņ-būdiņ, apstājies, uzņem ceļavīrus!

Mājiņa tūliņ apstājās, ceļavīri sagāja iekšā un atrada tur vecu večiņu. Tā gribēja zināt, uz kurieni šie ejot, bet brālis atteica:

— Dod mums paēst, atvēli izgulēties, tad no rīta tev visu pastāstīšu.

Večiņa bija ar mieru. Paēdināja ceļavīrus, izguldināja, un otrā rītā brālis viņai visu izstāstīja no sākuma līdz galam un apjautājās, vai šī nezinot, kur viņa māsas atrodamas.

— Puisīti-brālīti, to es tev pateikt gan nevaru. Tev jāiet pie manas māsas, varbūt tā ko zinās.

Šie gāja tālāk. Otrā dienā meža vidū viņi atkal ieraudzīja tādu pašu mājiņu, kas griezās riņķī uz vistas kājas. Brālis šai uzsauca:

— Mājiņ-būdiņ, apstājies, uzņem ceļavīrus!

Mājiņa tūliņ apstājās, ceļavīri sagāja iekšā un atrada tur vēl vecāku večiņu. Tā par varītēm gribēja zināt, uz kurieni šie ejot, bet brālis atteica:

— Dod mums paēst, atvēli izgulēties, tad no rīta tev visu pastāstīšu!

Večiņa bija ar mieru, paēdināja ceļavīrus, izguldināja, un otrā rītā brālis viņai visu izstāstīja no sākuma līdz galam un apjautājas, vai šī nezinot, kur viņa māsas atrodamas.

— Puisīti-brālīti, to es tev varu pateikt: viena tava māsa mājo pie līdakas, otra pie ērgļa, trešā pie lāča. Bet kājām viņas nav sasniedzamas: tev jāiet pie raganas izkalpot jājamo zirgu.

Ceļavīri nu iet meklēt raganas mitekli un pēc trim dienām atrod arī. Brālis nu nolīgst ar raganu tā: ja šis trīs dienas no vietas noganīšot raganas divpadsmit ķēves, tad varēšot izvēlēties vienu no raganas divpadsmit kumeļiem. No rīta brālis izdzen visas divpadsmit ķēves ganos; kumeļi paliek stallī. Ceļabiedri iet ganos līdzi un apmetas viņam blakus, bet zaķītis-garausītis saka:

— Guli, puisīti-brālīti, guliet arī citi, bet es iešu paklausīties, ko labu ķēves runā.

Zaķītis-garausītis pielavas šīm tuvumā un nu dzird šādus brīnumus: šīs nebūšot vis muļķes un vakarā uz mājām neiešot ne sitamas, jo ragana stingri pieteikusi, lai nedodoties ganam rokā. Brālim tirpas pārskrien pār kauliem, kad zaķītis-garausītis atstāsta dzirdēto. Taču dunduri-sūcēji, lapsenes-dūcējas viņu mierina:

— Nebēdā nenieka! Kad mēs metīsimies ķēvēm virsū, Šīs skries uz mājām kā sasvilušas!

Tā arī notika. Vakarā ķēves laidās katra uz savu pusi, bet, kad dunduri-sūcēji, lapsenes-dūcējas sāka tām ādu ecēt, šīs saprata, ka stallis ir vienīgais glābiņš. Ragana lādēja tās atņemdamās, bet ķēves atbild:

— Pamēģini pati to sutu izturēt, — redzēs, kādu dziesmu tad dziedāsi!

Otrā dienā tāpat. Trešajā dienā zaķītis-garausītis atnāk ar tādām ziņām: ragana piekodinājusi, lai šovakar ķēves, no kodējiem glābdamās, neskrienot vis uz mājām, bet meža biezoknī, kur kodēji neko nevarēšot šīm izdarīt. To dzirdot, brālim tirpas pārskrien pār kauliem, bet vilciņš-jērzaglītis viņu mierina:

— Nebēdā nenieka! Vai tik vien kodēju pasaulē kā dunduri un lapsenes? Es jau arī tādu amatu tīri brangi pieprotu. Un biezoknī mani zobi tam kā radīti.

Tā arī notika. Vakarā dunduri-sūcēji, lapsenes-dūcējas klūp gan ķēvēm virsū, bet šīs biezoknī iekšā. Tomēr šī blēdība nelīdzēja: vilciņa zobi izdzina ārā, dunduru un lapseņu kodieni pārdzina mājās. Ragana nu lādēja ķēves, pie zemes krizdama, bet šīs atbild:

— Pamēģini tu pati tādu sutu izturēt, — redzēs, kādu dziesmu tad dziedāsi!

Tad ragana teica brālim:

— Rīt varēsi izvēlēties vienu kumeļu un tad taisies, ka tiec projām!

Brālis nu gāja kopā ar biedriem gulēt, bet zaķītis-garausītis atkal noklausījās, ko ragana runā ar kumeļiem. Viņa teica:

— Jūs vienpadsmit palieciet, kādi bijuši, bet tu, divpadsmitais, mans visuātrākais, palien rit zem siles un izliecies, ka tev nāve jau zobu galā. Ganam tiesības izraudzīties no visiem divpadsmit, kāds viņam patīk. Ja būsi slims, viņš tevi neņems.

Zaķītis-garausītis pienesa šīs ziņas brālim gluži siltas. No rīta vienpadsmit kumeļi lēkā pa stalli, ka grīda rīb, bet divpadsmitais guļ garšļauku zem siles un pūš trakāk par kalēja plēšām. Tos vienpadsmit ragana ceļ vai debesīs, bet par divpadsmito to vien nosaka:

— Vārgulis bijis, vārgulis paliks, kamēr izlaidīs garu!

Bet brālis neliekas to ne dzirdot; viņš ņemšot labāk šo slimo, tie citi esot pārāk tramīgi. Ragana visādi pūlas viņu atrunāt, bet viņš nepielaižas. Ko lai dara? Līgums jāpilda. Brālis paņem kumeļu un pamet raganas mitekli. Ceļā kumeļš saka:

— Ja tu mani paganīsi baltā ābolā trīs dienas, tad būšu tikpat ātrs kā mana māte; ja paganīsi sešas dienas, tad dabūšu trīs spārnus un būšu kā vētra; ja paganīsi baltā ābolā deviņas dienas, tad dabūšu sešus spārnus un būšu kā viesulis.

Tā arī notiek. Devītajā dienā kumeļš sešspārnis pamāca brāli, lai atlaižot zaķīti-garausīti, vilciņu-jērzaglīti, dundurus-sūcējus un lapsenes-dūcējas, tie savu laiku esot nokalpojuši. Pats lai sēžoties kumeļam mugurā, vanadziņu-līknadziņu lai paņemot klēpī, bet vēzītis-rāpiķītis varot ieķerties kumeļam astē. Kumeļš tad viņus aiznesīšot pie pirmās māsas. Brālis nu pateicas saviem mīļajiem palīgiem. Zaķītis-garausītis un vilciņš-jērzaglītis ielec krūmos, dunduri-sūcēji un lapsenes-dūcējas ielaižas koku dobumos. Brālis kāpj kumeļam mugurā, paņem vanadziņu-līknadziņu klēpī, liek vēzītim-rāpiķītim ieķerties kumeļam astē. Zeme nodimdēja, vējš nožvīkstēja gar ausīm, un sešspārnis pie pirmās māsas, pie līdakas mājas klāt. Nu kumeļš saka:

— Kāp zemē, puisīti-brālīti, un ej pie līdakas, sava svaiņa, aprunāties, kas tālāk darāms. Mēs trīs iesim tikmēr jūras kāpās nosnausties.

Brālis ieiet pie māsas, tai no prieka asaras birst. Svaiņa pašulaik nav mājās. Māsa paēdina brāli, apguldina un gaida pārrodamies vīru. Pret vakaru līdaka pārrodas, bet, ieraudzījusi sešspārņa pēdas, izbīstas un sauc:

— Siev, vai tās nav pūķa pēdas?

— Nav jele, nav. Mans brālis atjāja ciemos.

— Nu, tad varu par cilvēku pārvērsties.

Līdaka pārvēršas par cilvēku, sievasbrālis nāk pretī, un abi tik mīļi satiekas, it kā gadiem ilgi kopā dzīvojuši. Taču drīz vien svainis iedomā savu bēdīgo likteni un saka:

— Kaut jel tu, brālīt, spētu mani no pūķa nagiem atpestīt, pūķis nobūra mani par līdaku, vienu manu brāli par ērgli un otru par lāci. Man ir tava jaunākā māsa par sievu, ērglim vidējā, bet lācim vecākā. Viens pats tu pūķi nepārvarēsi, tāpēc rīt dodies pie mana brāļa ērgļa, varbūt viņš varēs tev palīdzēt, es esmu par vāju. Rīt, saulītei lecot, man atkal jākļūst par līdaku.

No rīta brālis uzlec sešspārnim mugurā, un tas kā bulta aizšaujas pie otrā svaiņa ērgļa. Sešspārnis ar vanadziņu un vēzīti ieiet mežā atpūsties, bet brālis dodas pie māsas ērgļa mājā. Māsa, aiz prieka raudādama, apsveic brāli, paēdina, ap­guldina un gaida vīru pārrodamies. Pret vakaru ērglis pārrodas, bet, sešspārņa pēdas ieraudzījis, satrūkstas:

— Siev, vai tās nav pūķa pēdas?

— Nav jele, nav. Mans brālis atjāja ciemos.

— Nu, tad varu par cilvēku pārvērsties.

Ērglis pārvēršas par cilvēku, sievasbrālis nāk pretī, un abi tik mīļi satiekas, it kā gadiem ilgi kopā dzīvojuši. Taču drīz vien svainis iedomā savu bēdīgo likteni un saka:

— Kaut jel tu, brālīt, spētu mani no pūķa nagiem atpestīt! Viens gan tu pūķi nepārvarēsi, tāpēc rīt dodies pie mana brāļa lāča, varbūt viņš varēs tev palīdzēt, es esmu par vāju. Rīt, saulītei lecot, man atkal jākļūst par ērgli.

No rīta brālis uzlec sešspārnim mugurā, un tas kā bulta aizšaujas pie trešā svaiņa lāča. Sešspārnis ar vanadziņu un vēzīti ieiet mežā atpūsties, bet brālis dodas pie māsas lāča mājā. Māsa, prieka asaras raudādama, apsveic brāli, paēdina, apguldina un gaida vīru mājā. Pievakarē lācis pārrodas un, sešspārņa pēdas ieraudzījis, satrūkstas un prasa:

— Siev, vai tās nav pūķa pēdas?

— Nav jele, nav. Mans brālis atjāja ciemos.

— Nu, tad varu par cilvēku pārvērsties.

Lācis pārvēršas par cilvēku, sievasbrālis nāk pretī, un abi tik mīļi satiekas, it kā gadiem ilgi kopā dzīvojuši. Taču drīz vien svainis iedomā savu bēdīgo likteni un saka:

— Kaut jel tu, brālīt, spētu mani no pūķa nagiem izpestīti Viens gan es pūķi nevaru pārvarēt, bet par abiem, tad vajag pūķa ādai putēt. Rīt, saulītei lecot, man atkal jākļūst par lāci, un tad stāsimies pie darba.

No rīta brālis pasauc savu sešspārni. Zeme nodimd, vējš nožvīkst, un sešspārnis ar vanadziņu un vēzīti klāt. Lācis tīri vai nobīstas, domādams, ka pats pūķis atskrējis, bet brālis viņu mierina:

— Nav pūķis, nav! Tas mans jājamais zirgs, tie mani biedri: vienu godīgi nopelnīju, citus godīgi iemantoju.

— Tas labi, brālīt! Ja tev tāds jājamais zirgs, ja tev tādi biedri, tad pūķi pārspēsim kā nieku. Pūķis mājo klints pilī, steigsimies uz turieni.

Nav ko redzēt, kad šie jau pie pūķa klints klāt. Brālis grib tūliņ iekšā doties, bet lācis saka:

— Tik karsti ne, brālīt! Tu šodien paliec ar vanagu un vēzi ārā, mēs ar sešspārni iesim iekšā, — viņam spēks, man izmaņa. Rīt būs tava reize, un arī parīt pietiks visiem, ko darīt. Ja šodien par abiem mēs varētu viņu sasiet, tad būtu gana; nonāvēt mēs viņu nemaz nevaram, jo pūķis nav tik vienkārši nonāvējams. Bet nu sāksim, lai uz vakaru tiekam galā, iekams saulīte nav vēl norietējusi.

Pūķa pils durvis nokrakšķēja un izgāzās no virām, pati klinšu pils nodrebēja, un nu lācis ar sešspārni ņēmās, ko jaudāja: te zeme dārdēja, te akmeņi blākšķēja, te bija dzirdami nikni rūcieni, te baigi dūcieni. Tā šis tracis turpinājās līdz pievakarei, tad sešspārnis un lācis iznāca ārā, asinīm notriepušies un nokusuši. Lielais darbs bija padarīts — pūķis sasaistīts. Visi devās uz mājām atpūsties, lai no rīta darbu atsāktu. Lācis pats pirmais bija kājās un modināja brāli:

— Šodien tava reize, pasteidzies! Mēs paliksim ārpusē, bet tu ej taisni klinšu pilī iekšā. Tur ieraudzīsi divējas durvis. Tās pa kreiso roku būs aizsietas ar lūku, tur tu neej: aiz tām guļ sasaistītais pūķis. Viņš var tevi ar dvašu vien pieraut klāt un norīt. Ej droši iekšā pa labo roku. Tur mājo mūsu lielākā palīdzētāja, daiļā ķēniņmeita, kuru pūķis nolaupījis viņas tēvam. Lūdz viņai, lai rauga pūķim izvilināt, kur viņš savu sirdi noglabājis. Ja to nedabūsim rokā, tad visas pūles vējā.

Brālis nu klusām ielavījās pie ķēniņa meitas, aprunājās ar to, un viņa uz karstām pēdām devās pie pūķa. Tas sākumā neparko negribēja viņai atklāt savu noslēpumu, bet beidzot sacīja:

— Varu jau pateikt arī, jo neviens manu sirdi rokā dabūt tik un tā nevar. Simt jūdzes no šejienes ir otra tāda pati klinšu pils, un tanī mājo nikns vērsis. Šai vērsī ir mana sirds, taču to rokā nedabūtu arī tad, ja vērsi nonāvētu. Viņš kļūtu pēc nāves par pīli, un, pat ja to noķertu un nonāvētu, manu sirdi rokā nedabūtu. Pīle pārvērstos par olu, un ola iekristu jūras dziļumos.

Ķēniņa meita pastāstīja to puisītim-brālītim, tas — sešspārnim un sešspārnis — lācim. Visi devās uz mājām, lai atpūstos pirms rītdienas darbiem. Lācis atkal pirmais bija kājās, pamodināja brāli un teica:

— Celies un sauc palīgus, jo šodien mums visiem pietiks darba!

Visi steidzās uz otro klinšu pili. Bija gan ko ņemties, tomēr pievakarē klintis bija sadauzītas un niknais vērsis nonāvēts. Bet, tikko vērsis pagalam, tā pīle — žviks! — ārā un stāvu gaisā. Kā šī gaisā, tā vanags pakaļ un saplēš pīli drisku driskās. Kā pīle pagalam, tā ola ārā un — plunkš! — jūrā iekšā. Nu bija vēzim laiks. Tas olai pakaļ un velk atspēries no dziļumiem ārā. Līdzko ola uz sausuma, tā sešspārnis — žļakt! — sasper olu lupu lupās. Tai pašā mirklī saistītais pūķis simt jūdžu tālumā izlaiž garu. Ērglis atlaižas pa gaisu, līdaka izlec no ūdens, visi trīs — lācis, ērglis, līdaka — pārvēršas par cilvēkiem un krīt brālim ap kaklu:

— Paldies, paldies tev, ka nāci ar sešspārni un saviem biedriem un atpestīji mūs no burvestības! Nu mēs vienmēr būsim cilvēki, nu esam laimīgi un līdz ar mums tavas māsas, mūsu sievas. Mēs tagad esam ķēniņi kā senāk, un viņas ķēniņienes. Nu mums iāsteidzas uz mājām, jo pavalstnieki diezgan ilgi pēc mums bēdājušies un diezgan ilgi mūs gaidījuši.

— Vispirms darīsim tā, — brālis atbild, — paņemiet savas sievas, manas māsas, un iesim uz pūķa pili, kur palika nolaupītā ķēniņa meita. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka tā palīdzēja mums visvairāk.

Visi nu steidzas uz pūķa pili ķēniņa meitu apraudzīt. Tā aiz priekiem nezināja, ko darīt, ka viss tik labi beidzies, un sacīja:

— Paldies, puisīti-brālīti, ka paglābi mani no pūķa nagiem! Man pieder liela valsts, nāc man līdzi, tu būsi mans ķēniņš un es tava ķēniņiene. Bet sešspārnim kā vislielākajam varonim vajadzētu valdīt pār pūķa pili.

Un tā viņi šķīrās, cits citam tencinādami: sešspārnis palika pūķa pilī, vanags aizlaidās, vēzis ierāpās ūdenī, brālis apņēma savu ķēniņieni, un visi bija priecīgi un laimīgi.

Izmantojot kristaspeles.lv Jūs piekrītat kristaspeles.lv lietošanas noteikumiem un sīkdatņu noteikumiem.