Kur mans vilciņš?

Lasām kopā

Tēvam bija trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis un dārzā liela ābele ar zelta āboliem. Reiz āboli sāka zust — katru nakti pa vienam. Tēvs sūtīja gudros dēlus pa kārtai ābeli sargāt, bet vai nu miega pūžņi nosargās: noliekas zem ābeles garšļaukus un guļ krākdami. Nu sūta muļķīti ābeli sargāt. Viņš sēž zem ābeles līdz mazai gaismiņai — nekā. Domā jau istabā iet, te atskrien zelta putns un noknābj vienu zelta ābolu. Bet muļķītim izmaņas netrūkst: nogrābj putnu aiz astes ciet. Putns sāka gauži lūgties:

— Labo puisīt, laid mani vaļā! Es nekad vairs nenākšu pēc taviem āboliem.

Muļķīšam kļuva putna žēl un viņš sacīja:

— Es tevi labprāt palaistu, bet ko lai saku tēvam?

— Še, puisīt, ābols, še viena zelta spalva un atbildi tēvam tā: noķēru putniņu, atņēmu ābolu, palaidu putniņu, paturēju spalviņu!

No rīta muļķītis iedod tēvam ābolu un saka tā, kā putns mācījis. Tēvs top ļoti dusmīgs:

— Tādi man ir tie dēli — divi guļavas, trešais jēlcepa! Ja tev putns bija jau rokā, kāpēc laidi vaļā? Jājiet nu visi trīs putnu meklēt un bez tā mājās nerādieties!

Gudrie brāļi apseglo brašus kumeļus, bet muļķītim tēvs aiz dusmām tikai tādu nātna ķēveli vien iedod. Tikuši uz ceļa, gudrie brāļi saka:

— Ar to tukšprātiņu kopā nejāsim: viņš mums atkal ievārīs kādu putru. Vai nevarēji sust zem ābeles tāpat kā mēs? Tevis, dēļ nu mums jāklimst pa pasauli! Dzīsim viņu mežā, lai vilki apēd!

Viņi iedzen muļķīti mežā un paši aizlaiž pa ceļu, ka nodimd vien. Muļķītis kuļas pa meža biezokni, kamēr iznāk kādā norā. Te viņš satiek vilku, kurš saka:

— Kāp nost no zirga, es to ēdīšu. Esmu tā izbadējies, ka ilgāk nevaru ciest.

Muļķītis gan lūdzas, bet neko darīt. Vilks apēd ķēveli un tad prasa:

— Uz kurieni tu grasījies jāt?

Muļķītis nu izstāsta visu no viena gala līdz otram. Tad vilks saka:

— Tik tālā ceļā kājām nevar doties. Sēsties man mugurā, es tevi aiznesīšu pie zelta putna.

Muļķītis sēdās vilkam mugurā un jāja lielu, ne mazu laiku, kamēr nonāca pie ķēniņa pils.

Vārti bija ciet, bet vilks uzslējās uz pakaļkājām, pārcēla muļķīti pāri sētai un sacīja:

— Ej vien droši iekšā: visi guļ. Trešajā pils istabā būs zelta putns. Ņem viņu, bet dimanta būrīti neņem.

Muļķītis iegāja pilī, atrada putnu, bet nodomāja, ka putns varot izrauties, jāņem labāk ar visu būri. Bet, kā pieskarās būrim, tā pamodās sargi, saķēra muļķīti un projām pie ķēniņa. Tas muļķītim jo bargi noprasīja, kāpēc šis nācis putnu zagt. Muļķītis nu izstāstīja visu no sākuma līdz galam, un tad ķēniņš sacīja:

— Es tev došu zelta putnu ar visu dimanta būrīti, ja tu man atvedīsi no kaimiņu ķēniņa valsts sudraba zirgu ar zelta krēpēm. Ja ne, tad tev gals klāt!

Muļķītis nosolījās to izdarīt un nobēdājies atgriezās pie vilka. Tas viņu sabāra par nepaklausību, lika sēsties mugurā un pēc liela, ne maza laika aiznesa viņu līdz otra ķēniņa pilij. Vilks atkal pārcēla muļķīti pāri sētai un teica:

— Ej vien droši iekšā: visi guļ. Pagalmā tu ieraudzīsi zirgu stalli. Pirmajā stiliņā būs sudraba zirgs ar zelta krēpēm. Ņem zirgu, bet zelta apaušus neņem.

Muļķītis iegāja stallī, atrada zirgu, bet nodomāja, ka zirgs varot izrauties un aizbēgt, labāk jāņem ar visiem apaušiem. Bet, līdzko pieskarās apaušiem, te sargi pamodās, saķēra muļķīti un aizveda pie ķēniņa. Tas muļķītim jo bargi noprasīja, kāpēc šis nācis zirgu zagt.

Muļķītis nu izstāstīja visu no sākuma līdz galam, un tad ķēniņš sacīja:

— Es tev došu zirgu ar visiem zelta apaušiem, ja tu man atvedīsi no kaimiņu valsts princesi ar zelta matiem. Ja ne, tad tev gals klāt!

Muļķītis nosolījās to darīt un nokaunējies gāja ārā pie vilka. Tas bija gluži noskaities, tomēr lika sēsties vien mugurā un pēc liela, ne maza laika abi nonāca pie trešā ķēniņa pils. Te vilks pārcēla muļķīti pāri sētai un sacīja:

— Noslēpies tur tanī rožu krūmā! No pils iznāks viena, tā būs aukle, iznāks otra, tā būs ķēniņa meita. Ķer to ciet un lec pāri sētai pie manis!

Muļķītis tā arī izdarīja, un šoreiz viss izdevās labi. Nu jāja atpakaļ līdz tai pilij, kur ķēniņa meita bija jāmij pret zirgu. Taču muļķītim meita bija tā iepatikusies, ka viņš nevarēja vien asaras valdīt, iedomādamies par šķiršanos. Tad vilks sacīja:

— Lai ķēniņa meita apsēžas tur zem ozola un gaida mūs. Es iešu viņas vietā. Kad dabūsi zirgu un būsiet kādu gabalu pajājuši, tad iesakies: «Kur mans vilciņš?» un es būšu klāt.

Labi. Vilks apmeta kūleni un kļuva par ķēniņa meitu. Muļķītis ieveda pilī neīsto ķēniņa meitu, dabūja zirgu, aizjāja ar īsto ķēniņa meitu un pusceļā ieminējās:

— Kur mans vilciņš?

Tūliņ neīstā ķēniņa meita apmeta trīsreiz kūleni, pārvērtās par vilku un drīzi jo drīzi panāca jājējus.

Nu jāja atkal līdz tai pilij, kur zirgs bija jāmij pret putnu. Taču vilks sacīja:

— Tik skaista ķēniņa meita var jāt tikai ar sudraba zirgu. Es iešu zirga vietā. Kad dabūsi zelta putnu un būsiet gabalu pajājuši, tad ieminies: — Kur mans vilciņš? — un es būšu klāt.

Labi. Vilks apmeta kūleni un kļuva par sudraba zirgu ar zelta krēpēm. Muļķītis ieveda pilī neīsto zirgu, dabūja zelta putnu, aizjāja ar ķēniņa meitu un pusceļā ieminējās:

— Kur mans vilciņš?

Neīstais zirgs apmeta trīsreiz kūleni, pārvērtās par vilku un drīz vien panāca jājējus. Kad viņi izjāja norā, kur muļķītis bija vilku sastapis, vilks sacīja:

— Nu tu esi tikpat kā tēva mājās. Un, ja pienāk kāds spiedīgs brīdis, tad zini, kā vari mani atsaukt.

Muļķītis un ķēniņa meita vilkam no sirds pateicās, un viņš aizgāja savu ceļu. Muļķītis gribēja atpūsties pēc ilgās jāšanas, sapina zirgu, uzlika putna būri eglē, abi ar ķēniņa meitu apgulās saulgozī un iemiga.

Pašulaik arī gudrie brāļi jāja mājās cauri mežam un gudroja visādus nieku stāstus, ko tēvam stāstīt, kāpēc šiem neesot veicies. Te, norā izjājuši, viņi ieraudzīja muļķīti, ķēniņa meitu ar zelta matiem, sudraba zirgu ar zelta krēpēm un zelta putnu dimanta būrī. Ļaunajiem brāļiem tūliņ bija padoms rokā. Viņi nokāva muļķīti, paņēma zirgu un putnu, piekodināja ķēniņa meitai klusēt, ja grib dzīva palikt, noslēpa muļķīti žagaru kaudzē un devās ar visām mantām pie tēva. Tur viņi piestāstīja tēvam pilnu galvu ar dažādiem meliem, kā tikuši pie šīm mantām, un sūrojās, ka muļķītis esot šiem noklīdis un pazudis. Tēvs gan bēdājās un nožēloja, ka laidis muļķīti tādos grūtos ceļos, bet ko tur vairs darīt! Vīkša tikai kāzas, jo vecākais brālis grasījās precēt ķēniņa meitu.

Taču muļķītis pirms miršanas bija paguvis izčukstēt tos vārdus: — Kur mans vilciņš? — Un vilks, kur bijis, kur nebijis, tūliņ klāt. Paķēra muļķīti uz muguras un skrēja lielu, ne mazu laiku, kamēr nonāca pie avota, kurā bija dzīvības ūdens. Tur viņš muļķīti nomazgāja, un tas atdzīvojās. Tad vilks viņam sacīja:

— Tagad steigsimies uz tavām tēva mājām: tur rīko kāzas tavam vecākajam brālim ar ķēniņa meitu.

Nu viņi auļoja tā, ka kājas pie zemes nemetās, un notika mājās īstā laikā. Muļķītis izstāstīja tēvam visu, kas noticis, un vilks stāstīto apliecināja. Tēvs padzina vecākos brāļus pasaulē, bet muļķītis apprecēja ķēniņa meitu un palika mājās par mīļo dēlu. Un, ja viņam pienāk kāds spiedīgs brīdis, viņš tikai ieminas: — Kur mans vilciņš? — un viss ir atkal labi.

Izmantojot kristaspeles.lv Jūs piekrītat kristaspeles.lv lietošanas noteikumiem un sīkdatņu noteikumiem.