Vecā vīra šķiltaviņas
Tēvam bija trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Tēvs bija iekopis tādu lauku, kur auga pārlieku mīksti un saldi rāceņi — uz veca zoba katram gribas ko mīkstāku un saldāku.
Kādu rītu vecvīrs gājis rāceņus aplūkot, bet — kad tu izputētu! — laikam kaimiņu puiši te pa nakti sūkstījušies: izpluinījuši labu gabalu, mizas un laksti vien mētājas. Vecais pukodamies pārnāk mājās un saka tam vienam gudrajam dēlam:
— Tā nu tas nevar palikt! Rāceņus esam izsējušies un paši nedabūsim ne ostīt. Kaimiņu puiši, garnadži, zog nost. Tev, dēls, nākamo nakti jāiet lauks sargāt!
— Kas tur ko nenosargāt! — šis lielīgi atbild. — Es tiem negaušām likšu trūkties!
Vakarā viņš aiziet uz lauku un, grāvī paslēpies, gaida, kas nu būs. Ap gaiļu laiku nāks kāds vecītis ar garu, sirmu bārdu. Gudrais dēls tūliņ no grāvja ārā un šim pretī. Vecītis šo uzrunā:
— Dod man, dēliņ, kādu rācenīti uz kārā zoba!
— Es tev gan došu rācenīti, dižrijējs! — dēls atbild un šim krūtīs iekšā, bet vecītis — pliukš! — dēlam pa vienu ausi, pa otru un tā apstrādā šo, ka nabadziņš stīvs un līks pārvelkas mājās. Tēvs vairs nesaprot, ko iesākt, bet muļķītis saka:
— Tēt, laid mani rāceņus sargāt!
— Vai tad neredzi, kā brālis sadauzīts? Tevi jau samals miltos! Lai iet otrais brālis, tam labāks nags!
Aizgāja tad arī otrais brālis, bet saņēma to pašu tiesu un vēl lielāku: rāpus atvilkās mājās.
Neko darīt, vajadzēja laist to pašu muļķīti, varbūt tam palaimējas. Muļķītis aizgāja, nosēdās lauka malā, izvilka rācenīti un grauž, laiku kavēdams. Atnāk tas pats vecītis un uzrunā šo:
— Dēliņ, vai neiedosi man arī kādu rācenīti?
— Labprāt, krusttētiņ, — pašu lielāko!
Izmeklēja arī to lielāko, vecītis apēda un sacīja:
— Gribu tev atmaksāt par tavu labo sirdi. Ej te pa taciņu mežā, tur ieraudzīsi mazu mājiņu. Ej vien droši iekšā! Tur būs veca sieviņa, gan tāda rūcīga pēc dabas, bet tu neliecies ne zinis, prasi pēc krusttēva šķiltaviņām un, kad tev tās iedos, nāc atpakaļ!
Muļķītis iet un patiešām atrod gan mājiņu, gan veco sieviņu, kura tam it pikti uzbrēc:
— Ko tādi okšķeri te apkārt blandās?
— Krusttētiņš sūtīja mani pēc šķiltaviņām, esot te piemirsis.
Vecene kaut ko vēl nopurpina, bet iedod gan šim šķiltaviņas. Šis tad nu speras mudīgi atpakaļ. Vecītis pa tām starpām tīrumu ta nosargājis, ka neviens rācenis nav tērēts. Nu vecais sacīja:
— Šķiltaviņas es tev dāvinu. Ja tās šķilsi un kaut ko vēlēsies, tad tas piepildīsies!
Muļķītis pāriet mājās sveiks un vesels, danco kaut vai uz uzpirksteņa. Tēvs arī gaužām priecīgs, ka rāceņu lauks nav aiztikts un zagļi brīdiņu dabūjuši. Bet muļķītis domā, ka nu vajadzētu doties pasaulē un palūkoties, ko ar tādām brīnuma šķiltaviņām var panākt. Viņš atstāj tēvam visu savu mantu — sirmu zirdziņu un baltu sunīti un piekodina tēvam tā:
— Ja tev kā trūks vai man kā trūks, tad kāp sirmim mugurā un jāj pa baltā sunīša pēdām.
Tad viņi šķiras, un muļķītis dodas pasaulē.
Viņš iestājas kalpībā pie kāda ķēniņa, kurš pašulaik karo ar otru ķēniņu. Pirmais solījis tam savu meitu par sievu, kas ienaidnieku uzvarēšot. Muļķītis domā, ka ar saviem uguns rīkiem varēšot to izdarīt, un piesakās iet karā. Ķēniņš varen priecīgs, ka vismaz viens gadījies, kas ar mieru stāties ienaidniekam pretī. Muļķītis paņem kādus desmit vīrus un iet. Ienaidnieki domā, ka savu mūžu tik mazu karaspēku neesot redzējuši un sadzīšot visus krūmos.
Taču muļķītis nu šķīla, ka uguns vien šķīda, un vēlējās, kaut ienaidnieki degšus sadegtu. Šiem tūdaļ uguns klāt, un tad jau skaidrs, ka ikviens bēg, ko māk, lai no uguns nāves paglābtos, bet daudz jau tādu nebija vis.
Ienaidnieku padzinis, muļķītis nu gāja pie ķēniņa prasīt pēc šā meitas. Taču meita negribēja par tādu lauķi ne dzirdēt. Viņa bija ieskatījusies ienaidnieku ķēniņa dēlā, un tas jau arī bija aci uz viņu metis. Muļķim sirds par to daudz nesāpēja, viņš sev sacīja:
— Ja neiznāk — neiznāk, liela muiža! Vai ķēniņam vien skaista meita? Tepat pilī pavāram tāda meita kā zemeņu oga. Ja es dabūtu to sev par sievu, tad ķēniņš ar savu meitu var iet bekot!
Bet pa tām starpām ienaidnieku ķēniņa dēls bija salabis ar veco ķēniņu un tas apsolījis viņam savu meitu, ja nu reiz abiem tāda gribēšana un patikšana.
Tas muļķītim gan nebija pa prātam, jo tad jau šis veltīgi karot gājis, ja uzveiktais saņem algu, bet par uzveicēja atalgošanu neviens ij nedomā. Viņš piesaka ienaidnieku ķēniņa dēlam karu. Tas, labi zinādams, kādi pipari viņu gaida, mudīgi pie savas līgavas. Vai nevarētu kaut jel kādi muļķītim tās šķiltavas atņemt? Princesei tūliņ padoms rokā:
— Kuš, kuš, actiņ, gan būs labi! Teiksim, ka tu nevari tik ātri karaspēku sameklēt, tev jau visi apsviluši. Tikām lai tas spertavnieks pastrādā pilī par dārznieku un guļ tepat pa nakti. Bikšu kulē viņam tie uguns rīki glabājas, es tos lūkošu nozagt.
Muļķītim nu bija jāguļ ķēniņa pilī. Kādu vakaru, krietni lietu dabūjis, viņš pakāra virsbikses pilī pie vadža, pavisam piemirsis, ka šķiltavas atrodas bikšu kulē. Princese nogaidīja, kamēr viņš iemieg, pievāca šķiltavas un projām pie sava saderētā.
Otrā rītā muļķītis pieceļas, skatās savas šķiltavas — kā nav, tā nav, meklē vai ar uguni. Nu viņš labi zināja, ka tagad ies greizi. Taču ilgi domāt nebija laika, ķēniņa dēls nāca ar lielu karaspēku šurp. Muļķītis savāca gan brangu karapulku, bet pa gabalu jau redzēja, ka ķēniņa dēls vicina šķiltavas pa gaisu un šķiļ, ka ugunis vien šķīsi. Muļķītis lika savam karapulkam bēgt, bet pats vairs nepaguva, uguns bruka virsū. Vēl pameta acis atpakaļ un ieraudzīja, ka viņa baltais sunītis skrien un tēvs jāj uz sirmja, bet pats tanī brīdi sadega pelnos.
Sirmis abi ar sunīti sāka tai vietā ar kājām kārpīties, kamēr no pelniem sakārpija lielu kaudzi, un šī kaudze pārvērtās par zelta zirgu. Uzvarētājs ķēniņa dēls ļoti priecājās par zelta zirgu un lika ievest to savā stallī. Kad viņš dzēra kāzas ar princesi, tad lielījās kāzu viesiem ar skaisto zirgu, un visi gāja uz stalli zirgu skatīties un glaudīt. Bet zirgs spēra viņiem, sacīdams:
— Es esmu skaists sev, nevis citiem!
Visi viesi un arī jaunais ķēniņš izbijās un laidās lapās.
Vakarā jaunais ķēniņš sacīja savai sievai:
— Rīt likšu zirgam nocirst galvu! Kur mums der tāds kustonis, kas runā?
Sieva piekrita. To dzirdēja pavāra meita un gauži bēdājās. Kad neviens neredzēja, viņa aizgāja uz stalli, glaudīja zirgu un raudāja.
Tad zirgs vaicāja: — Meitiņ, ko tu raudi?
— Kā lai neraudu, kad tev rīt grib galvu nocirst!
— Labi, ka es to zinu! Bet tu nebēdā neko, paņem manu galvu un aproc pie jaunā ķēniņa istabas loga.
Pavāra meita apsolījās to darīt un aizgāja.
No rīta zirgam nocirta galvu, pavāra meita apraka to vakarā, kad neviens neredzēja, un, kad otrā rītā jaunais ķēniņš piegāja pie loga, tad ieraudzīja ābeli ar zelta āboliem. Viņš prasīja sulaiņiem, kā ābele te radusies, bet neviens neko nezināja. Tad viņi abi ar sievu nogāja lejā un gribēja noraut kādu ābolu, priecādamies, cik tie esot skaisti. Taču āboli nedevās rokā, sacīdami:
— Mēs esam skaisti sev, nevis citiem!
Jaunais ķēniņš nu sadusmojās un pavēlēja ābeli nocirst un sadedzināt. Pavāra meita to noklausījās, aizgāja tumsā pie ābeles un visu pastāstīja. Ābele tad sacīja:
— Labi, ka to zinu! Bet tu nebēdā neko, paņem vienu ābolīti un iemet pils dārza ezerā!
Pavāra meita apsolījās to darīt, norāva ābolīti un aizgāja. Otrā rītā ābeli nocirta un sadedzināja, bet ezerā parādījās zelta pīlīte. Kad jaunais ķēniņš to ieraudzīja, tad viņam ļoti iekārojās dabūt pīlīti rokā.
Viņš lika saviem medniekiem pīlīti nošaut, bet neviens nevarēja trāpīt, jo, līdzko kāds grasījās šaut, tā pīlīte pagāja zem ūdens. Tā viņi nomocījās ilgi. Jaunais ķēniņš noskaitās un mēģināja pats šaut, bet arī viņam nelaimējās. Tad pīlīte, turēdamās gabaliņu no malas, sacīja ķēniņam:
— Ja tik tālu varēsi atbrist, tad es došos tev rokā.
Ķēniņš nometa drēbes ezera krastā un brida ūdenī iekšā. Te pīlīte — spurgš! — pacēlās gaisā, paķēra knābī ķēniņa bikses, ielaidās pie pavāra meitas un sacīja:
— Ņem no kabatas ārā šķiltaviņas, šķil un vēlies, lai es atkal būtu cilvēka izskatā.
Tikko meitene to bija izdarījusi, pīlīte pārvērtās par muļķīti. Muļķītis teica pavāra meitai, lai nākot šim līdzi ārā no pils, tad sāka šķilt, un pils ar jauno ķēniņu un ķēniņieni sadega zilās ugunīs. Nu muļķītis pats palika par šīs zemes valdnieku, uzcēla jaunu pili, atveda savu tēvu un brāļus un svinēja kāzas ar savu glābēju, pavāra meitu.
Kas tās bija par kāzām! Es jau arī tanīs biju ielūgts. Man bija cukura drēbes, sviesta cepure, stikla zābaki. Saule traki karsēja, jau ceļā izkusa cepure. Pie pils vārtiem uznāca lietus, izkusa drēbes. Ieskrēju pliks pagalmā, meklēdams, kur paslēpties, tāds jau kāzu viesiem nedrīkstēju acīs rādīties. Paklupu pret akmeni un saplēsu stikla zābakus. Iešmaucu virtuvē, tur patlaban cepeškrāsnī čurkstēja cepetis. Sāku to ēst, ēdu un ēdu, kamēr apēdu visu un tiku tikpat garš, cik resns.
Pavārs nāca cepeti lūkot, neatrada nekā, pārskaities paķēra mani, ielādēja lielgabala stobrā un atšāva uz šejieni. Ja neticat, palūkojieties: man vēl tagad biksēm abos stilbu galos caurumi.