Labs ar labu atdarās

Lasām kopā

Reiz dzīvoja vecs grozu pinējs, kas pina grozus ogām, sēnēm, āboliem un vēl šim un tam. Viņam bija trīs dēli. Tie piegādāja tēvam pinamo un iznēsāja nopītos grozus. Visi mita vecā būdiņā, kur pakši tikko turējās cits citā. Maizes tiesai ar groziem pietika, bet jaunai būdai neiznāca.

Jurģu dienā tēvs teica dēliem:

— Ejiet visi trīs peļņā. Nopelnīsiet naudu, tad varēsim uzcirst jaunu būdu, vecajai vējš rauj cauri kā sietam.

Brāļi ātri vien savīkšās. Kas tur nu liels — iesiet drāniņā pa pusklaipam maizes ar izdobtu bedrīti biezpienam un kaņepēm. Viņi atvadās no tēva un agri, agri iziet no mājām. Saule vēl nav pat lāgu parādījusies, kad šie jau brangi gabalā.

Tā, braši kājojot, iegribas ēst.

— Kas ir, brāļi, — vecākais ierunājās, — vai nebūtu laiks brokastīm?

Pārējie piekrīt. Apsēžas visi ceļmalā, un sāks raisīt katrs savu nastiņu vaļā. Te vidējais brālis ieteiksies:

— Ko mēs ēdīsim katrs no sava kā sastrīdējušies? Ēdīsim vispirms no jaunākā brāļa nastiņas: viņam būs vieglāka nešana.

Sacīts, darīts. Visiem gribas ēst, izēda jaunākā brāļa nastiņu tukšu. Paēduši cēlās un gāja tālāk. Ceļš nu iegriezās lielā mežā. Brāļi naigi gāja, kamēr pienāca pusdienas laiks.

— Kas ir, vai neieturēsim pusdienas? — vecākais prasa.

Pārējie piekrīt. Apsēžas visi uz izgāzta koka un sāks ēst, bet vecākie brāļi nu ēd katrs savu un jaunākajam nedod.

— Brālīši, kas man tagad dos ēst? — šis jautā.

— Vai tu neesi jocīgs! — vidējais brīnās. — Mums taču tā bija norunāts: vispirms ēdīsim tavu, pēc tam katrs savu.

— Ja tev gribas ēst, rau, kur skudru pūznis, — vecākais rāda. — Ej pagrābies skudras un ēd!

Jaunākais gan paskatās uz skudrām, bet kas tad nu nabaga kukainīšus ēdīs! Gan jau kā iztiks.

Brāļi iestiprinājušies pieceļas un smieklam vēl izspārda skudru pūzni uz visām pusēm. Saka, ka jaunākajam brālim būšot vieglāk pietikt pie ēdamā.

Jaunākais tikai nopūšas, nomierina skudras un savāc visu pūzni atkal kopā, kā bijis.

— Paldies tev, paldies, ka izdzēsi savu brāļu pēdas, — skudras šo tencina. — Gan mēs tev par tavu labu atdarīsim.

Jaunākais brālis tikai klusībā pasmejas — ko nu skudras labu var atdarīt! — un steidzas panākt vecākos brāļus. Iet, iet lielu, ne mazu laiku, te atkal iegribas ēst.

— Kas ir, vai neiekodīsim launagu? — vecākais brālis prasa.

Pārējie piekrīt. Sasēžas visi ap celmu un sāks ēst, bet vecākie brāļi ēd katrs savu un jaunākajam nedod.

— Brālīši, kas man tagad dos ēst? — šis jautā.

— Cik nu tādam tā prāta! — vidējais brālis nosaka. — Mums taču tā bija norunāts: vispirms ēdīsim tavu, pēc tam katrs savu.

Jaunākajam aiz brāļu cietās sirds teju pat asaras saskrien acīs, bet viņš neko nesaka.

— Re, kur bišu aulis uzvilkts kokā, — vecākais rāda. — Ej pagrāb bites un ēd!

Jaunākais paskatās gan uz bitēm, bet kas tad nu nabaga kukainīšus ēdīs! Iedzers no avotiņa ūdeni un iztiks ar to pašu

Brāļi iestiprinājušies pieceļas un smieklam vēl nogāž auli no koka. Saka,, lai jaunākajam brālim vieglāk pietikt pie ēdamā.

Jaunākais tikai nopūšas, nomierina bitītes un uzceļ auli atpakaļ kokā.

— Paldies tev, paldies, ka izdzēsi savu brāļu pēdas, — bites viņu tencina. — Gan mēs tev par tavu labu atdarīsim.

Jaunākais brālis klusībā pasmejas — ko nu bites labu var atdarīt! — un steidzas panākt vecākos brāļus.

Iet, iet lielu, ne mazu laiku, bet mežam vēl ne gala, ne malas. Vakars nāk virsū, nakts teju pat būs klāt, un ceļa gājēji piekusuši.

— Kas ir, vai neieturēsim vakariņas? — vecākais brālis prasa. — Vēl jau kāds kumoss būs palicis.

Abi vecākie apsēžas uz ozola saknēm un apēd pēdējos kumosus. Jaunākais brālis vairs ij neprasa neko, bet vecākais rāda:

— Re, kur kraukļa ligzda ar maziem krauklēniem, tur būs jaunākajam brālim vakariņas!

Jaunākais paskatās gan uz krauklēniem, bet kas tad nu tādus mazulīšus ēdīs! Pasūkās zāles stiebriņu un iztiks ar to pašu.

Vecākie brāļi smieklam izmet krauklēnus no ligzdas: saka, ka jaunākajam brālim būšot vieglāk pietikt pie ēdamā, un liekas gulēt.

Jaunākajam apbirst asaras brāļu cietās sirds dēļ, bet viņš nesaka neko. Nomierina krauklēnus un ieceļ atpakaļ ligzdā. Te arī vecais krauklis klāt un tencina:

— Paldies tev, paldies, ka izdzēsi savu brāļu pēdas. Gan es tev par tavu labu atdarīšu.

Jaunākais brālis klusībā pasmejas — ko nu krauklis labu var atdarīt! — saritinās zem krūma un aizmieg.

Tikko gaismiņa svīst, visi jau kājās. Ēdamā vairs nav, jāpieliek solis, lai ātrāk tiek no meža ārā. Un, re, pēc brīža jau parādās laukmala un tad liels, liels ezers. Viena muiža šai krastā, otra viņā krastā.

Brāļi tūliņ pie kunga darbu meklēt.

Jā, kungs darbu dod: vecākos brāļus pieņem par lielajiem ganiem — tie ganīs lielos lopus, jaunāko par mazganu — tam jāgana sīkie lopi. Ja līdz Miķeļiem godīgi nokalpošot, tad katrs saņemšot pilnu cepuri naudas.

Tā viņi nolīgst un sāk iet darbā. Mazgans ir godīgs un čakls, labi izgana savus lopiņus, visi viņu uzteic, bet abi lielie gani sagriež tik lopus kopā un paši lāpa slinkumu piesaulē. Guļ gani, guļ lopi.

Tā tas nu iet lielu, ne mazu laiku, tad kungam sāk ienākt par šiem sūdzības. Bet šie gudri: jānogriež kungam prāts uz citu pusi. Viņiem jau tā skauž, ka mazganu visi uzteic. Kā šos izsauc pie kunga, šie tūliņ kā vienā mutē:

— Cienīgs, žēlīgs lielskungs, negribas jau sliktu teikt par mazganu, tāpat brālis vien ir, bet lielīgs viņš gan mums pārlieku. Vakar pat lielījās, ka varot visus jūsu rudzus vienā naktī izkult.

Kungam galva maza: viena ziņa iekšā, visas citas ārā. Liek tūliņ atsaukt mazganu.

— Ieser šonakt visus manus rudzus un izkul tos, citādi āda pār kārti!

Mazgans grib šim gan iestāstīt, ka to nemaz nevarot izdarīt, bet vai kungam kāds tiepumu no galvas izrunājis!

Pats esi saviem brāļiem izlielījies, tad turi vārdu, ja gribi dzīvs palikt!

Apsēžas mazgans nakti uz rijas sliekšņa un žēli, žēli nopūšas.

— Te, kur gadījusies, kur ne, skudrīte klāt.

— Ko, bāliņ, bēdājies, kas vainas?

— Tā un tā, kungs lika, lai vienā naktī ieserot visus rudzus un izkuļot tos!

— Nebēdā neko, ej vien gulēt, rīts gudrāks par vakaru.

Negrib gan šis gulēt iet, bet uznāk tāds salds miegs, acis vērtin veras ciet. Aizmieg arī. Tikmēr skudras satek no malu malām, lielas un mazas, melnas un brūnas, velk kūļus rijā, ser un kuļ, ka prieks redzēt. Gaismiņa nule aust, kad šīs modina gulētāju.

— Celies nu, bāliņ, paskaties, vai viss labi padarīts.

Mazgans pamostas, skatās — salmu stirpas līdz debesim, pelavu kaudzes līdz koku galotnēm, graudi kā upe tecin tek no piedarba ārā.

Viņš nu nezina, kā skudras patencināt, bet tās tikai atbild:

— Labs ar labu atdarās, — un projām ir.

Te nu arī kungs liek šurpu teciņiem un rokas vien sasit.

— Ak izkūli gan? Tā tava laime, citādi tev būtu plāni klājies. Bet nu saki — kā to izdarīji?

Taču mazganam arī sava lepnība, viņš atbild:

— Kad man kungs lika izdarīt, tad neprasīja, kā es to darīšu.

Tā arī paliek. Atkal paiet liels, ne mazs laiks. Kungam nāk nākdamas sūdzības par lielajiem ganiem, ka šie lopus pagalam nobadinot. Bet šie gudri: jānogriež kungam prāts uz citu pusi. Viņiem jau tā skauž, ka mazganu visi uzteic. Kā šos izsauc pie kunga, tā šie kā vienā mutē:

— Cienīgs, žēlīgs lielskungs, negribas jau sliktu teikt par mazganu, tāpat brālis vien ir, bet lielīgs viņš mums gan pārlieku. Vakar pat izlielījās, ka varot vienā naktī vaska tiltu uzcelt pāri ezeram.

Bet kungam viņpus ezera bija otra muiža. Tur dzīvoja viņa meita, kas bija varen slinka. Ik rītu kungs jāja apkārt ezeram, lai meitu modinātu. Kamēr aizjāj, pusdiena klāt, kamēr atjāj, vakars nāk virsū. Kas nekaitētu, ja ezeram būtu tilts pāri!

Kungam galva maza: viena ziņa iekšā, visas citas ārā. Liek tūliņ atsaukt mazganu.

— Uzcel man šonakt vaska tiltu ezeram pāri! Ja ne, tad plāni klāsies!

Mazgans grib šim gan iestāstīt, ka to nemaz nevarot izdarīt, bet vai nu kungam kāds tiepumu no galvas izrunājis!

— Pats esi saviem brāļiem izlielījies, tad nu turi vārdu, ja gribi dzīvs palikt!

Vakarā apsēžas mazgans ezera malā uz akmens un grūši, grūši nopūšas. Te, kur gadījusies, kur ne, bitīte klāt.

— Ko, bāliņ, bēdājies, kas vainas?

— Tā un tā, kungs lika, lai vienā naktī uzce|ot vaska tiltu pāri ezeram!

— Nebēda neko, ej vien gulēt, rīts gudrāks par vakaru.

Negrib gan šis gulēt iet, bet uznāk tāds salds miegs, ka acis liptin līp ciet. Aizmieg arī.

Tikmēr bites salaižas no malu malām, spiets aiz spieta, ka dūc vien. Citas nes vaskus, citas lipina un darina, un mazā gaismiņā tilts jau gatavs.

Celies nu, bāliņ, paskaties, vai viss labi padarīts, — bites modina gulētāju.

Mazgans pamostas, skatās — tilts pāri ezeram no vienas malas līdz otrai un tik skaists, kāds vēl nav pasaulē redzēts! Viņš nu nezina, kā bites patencināt, bet šīs tikai atbild: — Labs ar labu atdarās, — un projām ir.

Te nu arī kungs liek šurp teciņiem un rokas vien sasit.

— Ak uzcēli gan? Tā tava laime, citādi tev būtu plāni klājies. Bet nu saki — kā to izdarīji?

Taču mazganam arī sava lepnība, viņš atbild:

— Kad kungs man lika izdarīt, tad neprasīja, kā es to darīšu.

Tā nu tas arī paliktu, bet skaudīgie brāļi aiz dusmām lec vai no ādas ārā un nesaukti projām pie kunga:

— Cienīgs, žēlīgs lielskungs, negribas jau sliktu teikt par mazganu, tāpat brālis vien ir, bet lielīgs viņš gan mums pārlieku. Nupat kā izlielījās, ka varot vienā naktī no pašas pekles pagares atnest dzīvu gaili no tīra zelta.

Kungs jau uz zeltu kā uzburts, tūliņ liek atsaukt mazganu.

— Noej šonakt uz pašu pekles pagari un atnes man dzīvu zelta gaili! Ja ne, tad āda pār kārti!

Mazgans grib šim gan iestāstīt, ka to nemaz nevarot izdarīt, bet vai nu kungam kāds tiepumu no galvas izrunājis!

— Pats esi saviem brāļiem izlielījies, tad nu turi vārdu, ja gribi dzīvs palikt!

Apsēžas nabadziņš nakti zem ozola un smagi, smagi nopūšas. Te, kur gadījies, kur ne, melns krauklis klāt.

— Ko, bāliņ, bēdājies, kas vainas?

— Tā un tā, kungs lika, lai šonakt atnesu no pašas pekles pagares dzīvu zelta gaili!

— Viegli tas nav, bet nekas, gan mēs par abiem tiksim galā. Paņem zaru slotu, ūdens krūzi un smilšu vāceli un sēdies man mugurā!

Mazgans tā arī izdarīja. Nu krauklis pārnes viņu pāri trejdeviņām ķēniņvalstīm, pāri kalniem un lejām, pāri pekles vārtiem un saka:

— Noliec te pavārtē visu nešļavu. Mēs tagad dosimies uz pašu pekles pagari. Ceļā būs tumšs, ka ne acī durams, bet tu pieķeries man pie spārna un turies blakus.

Tā nu šie iet uz leju vien, uz leju vien pa melnummelnu tumsu, kamēr nonāk pašā pekles pagarē. Tur tā kā cērps, kā lāča miga — neko vis nevar saredzēt, tikai durvju priekšā drusku gaišāks. Ap durvīm grozās zelta gailis, spalvas vien laistās.

— Tagad klausies, — krauklis saka. — Tu paliec te tumsā, es iešu paķircināt zelta gaili. Kad viņš ķērks pirmo reizi, nedari neko, ķērks otro reizi — arī nedari neko, bet, līdzko ķērks trešo reizi, tā meties klāt, grāb cieti un iemiedz labi cieši azotī, lai nedabū brēkt.

Labi. Mazgans paliek tumsā, bet krauklis sāk gaili ķircināt, kamēr tas ieķērcās. Pagarē velns ar savu puisi spēlē kārtis. Padzirdējis gaili ieķērcamies, velns izsūta puisi paskatīties, kas gailim īsti lēcies. Puisis iznāk, pagorās, paskatās — nekā nav, tikai kāds melns putns grozās pa sētu. Ieiet atpakaļ un saka velnam: seta grozoties kāds melns putns, nekā cita tur neesot. Spēlē abi tālāk, te gailis ieķercas otro reizi. Velns atkal sūta puisi paskatīties, kas gailim lecies. Puisis iznāk, pagorās, paskatās, ieiet atpakaļ un saka velnam: sētā grozoties kāds melns putns, nekā cita tur neesot. Šie spēlē tālāk, te gailis ieķērcās trešo reizi, bet nu velns vairs neliekas ne zinis. Tikmēr mazgans nogrābj zelta gaili, iemiedz labi cieši azotī un abi ar kraukli ķepurojas augšup. Kā tiek pie pekles vārtiem, tā mazgans pievāc nešļavu, uzsēžas krauklim mugurā. Tas vienā iestiepienā vārtiem pāri un projām.

Pēc kāda brīža velnam iešaujas prātā pirms gulētlikšanās iziet ārā un paskatīties, ko šā zelta gailis dara. Iziet ārā, bola, bola acis, bet gaiļa nekur. Nu velns noprot, ka melnais putns gaili aiznesis, un jož pakaļ.

Šie jau brangi gabalā. Te krauklis, ko padzirdējis, iesakās:

— Vadzi, pamet aci atpakaļ: vai velns nav ticis mums uz pēdām?

Mazgans atskatās: kā tad, velns dzenas pakaļ, smiltis gaisā sperdams, ka žvīkst vien.

Nu krauklis liek mazganam, lai šis met ūdens krūzi zemē. Šis nomet, un tur tūliņ rodas plata, plata upe, ka ne domas otru krastu saredzēt. Velns pieskrien klāt, tirina vienu kāju, tirina otru — redz, ka pāri nepārlēks. Jož atpakaļ uz pekles pagari pēc sava melnā vērša. Uzmet to uz muguras un lobj šurp, ko māk. Melnais vērsis dzer, dzer, vai pušu plīsdams, kamēr izdzer upi sausu. Nu velns tiek pāri un drāžas tālāk.

Pēc kāda laika krauklis, ko padzirdējis, iesakās:

— Vadzi, pamet aci atpakaļ: vai velns nav ticis mums uz pēdām?

Mazgans atskatās: kā tad, velns dzenas pakaļ, oļus gaisā sperdams, ka žvirkst vien.

Nu krauklis liek mazganam, lai šis met zaru slotu zemē. Šis nomet, un tur tūliņ rodas biezs, biezs mežs, ka ne domas izspraukties cauri. Velns pūlas gan ar nagiem, gan ar ragiem, bet iekšā netiek. Neko darīt, jānesas atpakaļ to gaisa gabalu uz pekles pagari pēc cirvja. Paķer cirvi, uzmet plecā un drāžas šurp. Atdrāzies cērt, cērt, kamēr izcērtas cauri, un nu joņo tālāk.

Pēc kāda laika krauklis atkal teiks mazganam:

— Pamet nu aci atpakaļ: vai velns nav ticis mums uz pēdām?

Mazgans atskatās: kā tad, velns dzenas pakaļ, zemes pikas gaisā sperdams, ka žvakst vien.

Nu krauklis liek mazganam, lai šis met smilšu vāceli zemē. Šis nomet arī, un tur tūliņ rodas milzu kalns līdz pat padebešiem. Velns gan atskrienas, gan palecas, bet augšā netiek. Neko darīt, jādzenas atpakaļ to gaisa gabalu uz pekles pagari pēc lāpstas. Atšaujas ar lāpstu, rok, rok, beidzot izrokas gan cauri. Nu jāvico bēgļiem pakaļ, bet velns tā nokausēts, ka vajāšana vairs nemaz nesokas. Tomēr viņš saņem pēdējos spēkus, ļeko, ļeko, teju pat, liekas, būtu klāt, te gailis nodzied savu kikerigī!

— Kad tevi velns! — vajātājs nolādas.

Tas jau vecs likums: kad gailis nodziedājis, velnam vairs nav palikšanas zemes virsū. Labi, ja neviens nepamana un var pa mijkrēsli vēl aizšmaukt līdz peklei. Aizdenderē, nabags, cik vēl jaudas. Mēle izkārta, spalva uz muguras aiz sviedriem vienās sprogās.

Tikmēr krauklis ar pārējiem jau muižā. Mazgans nezina vien, kā kraukli patencināt, bet šis tikai atbild: — Labs ar labu atdarās, — un projām ir.

Gailis savukārt tencina mazganu, ka tas šo no pekles pagares saulītē iznesis, un nodziedās tik skaļi, ka visa muiža saskrien kopā. Vecākie brāļi plēš matus aiz dusmām, ka jaunākais atpakaļ ar visu zelta gaili. Kungs lēkā aiz priekiem un sola jaunākajam brālim pat savu meitu par sievu — tāds znots jau zelta vērts!

— Ko niekus, kungs, — jaunākais brālis atbild, — kas nu zemnieka cilvēkam par radošanos ar kungu kārtu. Taču mūsu līgtais laiks jau aptecējis — izmaksā mums nolīgto algu, iesim uz mājām pie tēva.

Bet ļauna sirds jau nevar rimties! Brāļi ātrumā atkal ko sadomā un kungam klāt: šiem jau gan laiks iet uz mājām, bet mazganu lai vēl nelaižot, tas esot izlielījies, ka varot no dūmiem valgus vīt. Vai nu saimniecībā mazums valgu vajadzīgs, cik tur linu un kaņepāju nav jāpatērē! Bet kungam, ja mazgans vīšot, iznākšot viss par baltu velti — no dūmiem!

Kungam jau — kad tikai var ko izspiest, taču nu arī jaunākajam brālim mērs pilns.

— Es visus savus darbus esmu godam padarījis — gan pielīgtus, gan nepielīgtus. Ja kungam vēl nav gana, tad lai liek maniem brāļiem no dūmiem tos valgus vīt.

Kungam galva maza: kā viena ziņa iekšā, tā visas citas ārā.

— Jā, jā, novijiet jūs tos valgus! Katrs pa deviņi duči, citādi uz mājām netiksiet!

Tā nu vecākajiem brāļiem bija jāpaliek pie kunga no dūmiem valgus vīt, un, kas zin, viņi vij tos vēl šo baltu dienu.

Jaunākais brālis pārnāca ar nopelnīto naudu mājās pie tēva. un uzcirta jaunu būdu. Nu abi dzīvo laimīgi un pin grozus ogām, sēnēm, āboliem un vēl šim un tam. Es tur aizgāju, vienu grozu nopirku, ieliku tanī šo pasaku un jums atnesu.

Izmantojot kristaspeles.lv Jūs piekrītat kristaspeles.lv lietošanas noteikumiem un sīkdatņu noteikumiem.