Brīnum lielais gailis

Lasām kopā

Reiz mazā būdiņā dzīvoja veca sieviņa, kas pelnījās, apvērdama un apadīdama bagātus kaimiņus. Tā viņa uzturēja sevi raibu vistiņu un baltu kaziņu. Vistiņa deva olas, kaziņa pienu! Maizes kumoss pašai un barība vistiņai un kaziņai nāca par vērpšanu un adīšanu. Tā viņas visas trīs mierīgi dzīvoja.

Kādu reizi Laimes māte bija sadomājusi ubadzes izskatā apstaigāt to pusi. Vispirms viņa iegriezās pie bagātajiem saimniekiem, lūgdama naktsmājas un kādu bļodiņu putras vakariņu tiesai. Visur viņu strupi raidīja projām un dažviet pat solījās suņus uzrīdīt. Vēlu vakarā viņa ieradās būdiņā, un sieviņa pamieloja viņu no savas nabadzības un izguldīja savā gultā. No rīta ubadze atvadoties sacīja:

— Par tavu labo sirdi atstāju tev šo oliņu. Liec, lai vistiņa to šonakt izperē, un rīt tev būs varens gailis. Baro viņu trīs dienas: viņš tev nesīs laimi.

Sieviņa patencināja devējai, bet klusībā nodomāja, ka ubadzei gan neesot zināms, cik ilgi cāļi perējami. Tomēr olu viņa ielika perēt, un, re, — otrā rītā jau pagalmā staigāja dižs gailis, kurš viņu uzrunāja:

— Saimniec, dod ēst!

Saimniece nu deva, cik jaudāja. Gailis ēda ka bez sāta un auga augumā acīm redzot. Balss viņam bija kā zvans, un, to dzirdēdami, visi kaimiņi saskrēja būdeļnieces sētā paskatīties, kas te notiek. Ieraudzījuši milzīgo gaili, viņi nevarēja vien nobrīnīties un cits par citu deva visādus gudrus padomus:

— Cik ilgi tu, būdeļniec, barosi tādu negausi? Galvu nost — un katlā iekšā! Tev būs gaļas kā malkas!

— Ved viņu uz tirgu pārdot! Par tādu neredzētu ērmu dabūsi pilnas kabatas naudas!

— Nē, nē, viņš man dāvināts, lai dzīvo vien pie manis!

Trešajā dienā gailis jau bija prāvas pirts lielumā. Nabaga sieviņa saķēra galvu:

— Mīļais gailīt, tu esi apēdis visu, kas vien man bija! Nav vairs nekā, ko tev priekšā celt!

— Nebēdā, saimniec, un pacieties kādu dieniņu. Es tagad iešu uz muižu pie kunga azaida un arī tev ko labu atnesīšu!

To teicis, gailis dziedādams devās pa ceļu uz muižu. Ceļš veda caur biezu mežu. Tur gailis satika lapsu.

Tā, ieraudzīdama tik varenu gaili, zemu palocījās un lokanu mēli sauca:

— Esi sveicināts, tu lielākais pasaules brīnums! Kurp iedams?

— Eju uz muižu pie kunga azaidu ēst!

— Vai tu nepaņemtu manu mazumiņu līdzi, lai es arī dabūju ko iebaudīt no kunga ēdieniem?

— Nāc manā guzā: es tevi aiznesīšu!

Lapsa bija ar mieru, un tā abi devās tālāk. Pagājuši gabaliņu, viņi satika vilku. Tas arī brīnījās, ieraudzīdams tik varenu gaili, zemu palocījās un teica:

— Esi sveicināts, visu gaiļu ķēniņ! Kurp iedams?

— Eju uz muižu pie kunga azaidu ēst!

— Vai tu nepaņemtu manu mazumiņu līdzi, lai es arī dabūju ko iebaudīt no kunga ēdieniem?

— Nāc manā guzā: es tevi aiznesīšu!

Vilks bija ar mieru, un viņi devās tālāk. Gabaliņu pagājuši, satika lāci. Tas arī brīnījās, ieraudzīdams tik varenu gaili, bet, vienkāršs vīrs būdams, tikai teica:

— Esi sveicināts, brīnum lielais gaili! Kurp iedams?

— Eju uz muižu pie kunga azaidu ēst!

— Vai tu nepaņemtu manu mazumiņu līdzi, lai es arī dabūju ko iebaudīt no kunga ēdieniem?

— Nāc manā guzā: es tevi aiznesīšu!

Lācis bija ar mieru, un visi devās tālāk, kamēr nonāca muižā. Gailis uzlēca uz jumta, sasita spārnus un dziedāja vienā dziedāšanā:

— Kikarigū! Tā nav visā kunga muižā, kas manā guzā!

Kungs ar visiem muižas ļaudīm skrēja tādu neredzētu ērmu skatīties, taču gaiļa lielīšanās viņam nebija pa prātam. Viņš lika ļaudīm paņemt garas kārtis, nogrūst gaili no jumta un noķert. Tomēr gailis nedevās rokā, skrēja apkārt ap muižu un dziedāja tik stipri, ka muižai izbira visi logi. Tad kungs pavēlēja iedzīt gaili muižas putnu kūtī — gan tur negantie zostēviņi un tītari viņu noknābšot. Muižas ļaudis notrenkāja gaili līdz vakaram, vai bez kāju palikdami, un beidzot iedzina to putnu kūtī un aizslēdza durvis. Visi atviegloti uzelpoja, un kungs teica:

— Šodien mums bija grūta diena, bet rīt mēs dabūsim labi izsmieties par to lielībnieku. Nekas daudz no viņa pāri nebūs vis palicis!

Gailis nakti izlaida lapsu no guzas un sacīja:

— Mielojies nu pie kunga zosīm un tītariem!

Lapsa nebija skubināma un, ko nevarēja apēst, to nokoda. Uz rīta pusi kungam kūtī nebija vairs nevienas dzīvas radības.

No rīta kungs ar saimi gāja uz kūti izsmieties par noknābto gaili. Līdzko pavēra durvis, lapsa izšmauca ārā un aizloba uz mežu, bet lielais gailis uzlaidās uz muižas jumta un dziedāja neapnicis:

— Kikarigū! Tā nav visā kunga muižā, kas manā guzā!

Kungs plēsa vai matus no galvas nost, redzēdams nodarīto postu. Nu visi sāka atkal gaili tramdīt un noskrējās visu dienu, vai bez kāju palikdami.

Kungs pavēlēja iedzīt gaili lopu kūtī, kur niknie auni un buļļi viņu nobadīšot. Kad tas bija izdarīts, visi atviegloti uzelpoja, un kungs teica:

— Šodien mums bija grūta diena, bet rīt mēs dabūsim labi izsmieties par to lielībnieku. Nekas daudz no viņa pāri nebūs vis palicis!

Gailis nakti izlaida vilku no guzas un sacīja:

— Mielojies nu pie kunga aitām un govīm!

Vilks nebija skubināms un, ko vairs nevarēja apēst, to nokoda. Uz rīta pusi kungam kūtī nebija nevienas dzīvas radības.

No rīta kungs ar saimi gāja uz kūti izsmieties par nobadīto gaili. Līdzko pavēra durvis, vilks izlavījās ārā un aizlaidās uz mežu, bet lielais gailis atkal uzspurdza muižas jumtā un dziedāja neapnicis:

— Kikarigū! Tā nav visa kunga muižā, kas manā guzā!

Kungs sita vai galvu pret stenderi, redzēdams nodarīto postu. Nu visi sāka atkal gaili tramdīt un noskrējās augu dienu, vai bez kāju palikdami. Kungs pavēlēja iedzīt gaili zirgu stallī, kur straujie zirgi viņu nosperšot un samīšot. Kad tas bija izdarīts, visi atviegloti uzelpoja, un kungs sacīja:

— Šodien mums bija grūta diena, bet rīt gan mēs dabūsim labi izsmieties par to lielībnieku. Nekas daudz no viņa pāri nebūs vis palicis!

Gailis naktī izlaida lāci no guzas un teica:

— Mielojies nu pie kunga zirgiem un kumeļiem!

Lācis nebija skubināms un, ko vairs nejaudāja apēst, to saplosīja. Uz rīta pusi kungam stallī nebija nevienas dzīvas radības.

No rīta kungs ar saimi gāja uz stalli izsmieties par nosperto gaili. Līdzko pavēra durvis, lācis izsteberēja ārā un aizčāpoja uz mežu, bet lielais gailis uzlaidās uz muižas jumta un dziedāja savu dziedamo.

Kungs vai prātu zaudēja, redzēdams nodarīto postu. Viņš pavēlēja izrakt platu un dziļu aku un iemest tur gaili, lai tas noslīktu. Taču gailis izdzēra visu ūdeni un dziedāja atkal uz muižas jumta. Tad kungs pavēlēja uzmūrēt milzu krāsni, izkurināt ar ozola malku un iemest gaili krāsnī, lai viņš sadegtu. Gailis izlaida no guzas visu ūdeni, krāsns atdzisa, un gailis dziedāja atkal vecajā vietā savu parasto dziesmu.

Nu kungs pavēlēja iedzīt nekauņas gaili muižas pagrabā un apbērt viņu ar visu zeltu un sudrabu, cik vien ir mantu kambaros un lādēs. Kad to izdarīja un pagrabs bija piebērts līdz augšai, tā ka no gaiļa nebija ne zīmes, kungs atvieglots nopūtās un teica:

— Lai nu viņš tur guļ līdz rītam, kamēr nosmok!

No rīta visi steidzās uz pagrabu. Taču gailis pa nakti bija aprijis visu naudu un tapis varen smags. Līdzko šie pavēra durvis, viņš nostājās uz sliekšņa, un tas ielūza zem viņa svara. Kungs, ieraudzījis, ka pagrabā nav vairs neviena naudas gabala, pakrita gar zemi beigts. Gailis, atstādams dziļas pēdas, devās pāri pagalmam uz ceļu un mājup pie savas saimnieces Ienācis sētā, viņš sauca:

— Kikarigū! Saimniec, nāc saņemt mantu! Šurp visus pūrus un lādes!

Sieviņa iznesa ārā visus pūrus un lādes, mucas un toverus, spaiņus un trucīšus, vāceles un sietiņus, bļodas un skutulus, bet ir tad vēl vajadzēja priekšautu turēt, lai gailis varētu izbērt visu bagātību. To izdarījis, viņš dziedādams devās pa olnīcu projām un kopš tās dienas nav vairs tai pusē manīts.

Kad kaimiņi dabūja redzēt, ko brīnum lielais gailis sieviņai atnesis, tad likās uz gaiļu audzēšanu, un visas malas skanēt skanēja no gaiļu dziesmām. Taču starp tiem negadījās neviena brīnumgaiļa, un visi beidza savu mūžu katlā, sagādājuši saviem saimniekiem tikai dusmas un sirdssāpes. Bet sieviņa dzīvoja ilgi un laimīgi ar savu vistiņu un kaziņu un varbūt dzīvo vēl šodien.

Izmantojot kristaspeles.lv Jūs piekrītat kristaspeles.lv lietošanas noteikumiem un sīkdatņu noteikumiem.