Kā varde muļķītim palīdzēja
Kādam tēvam bija trīs dēli, divi gudri, trešais muļķis. Gudros dēlus tēvs mīlēja, bet muļķīti visādi noniecināja. Reiz mājās ievajadzējās žagaru. Tēvs iedeva gudrajiem dēliem zirgus, lai šie braucot uz mežu žagaros, bet muļķītim vecu pinekļu: lai iesienot tanī žagaru nastu un nesot mājās. Tā nu visi trīs devās uz mežu. Mājup braucot, gudrie ieraudzīja uz ceļa vardi. Tā lūdzās, lai pārnesot pāri grāvim, kas bija varen dziļš. Gudrie tikai nosmējās vien un vēl uzšāva vardei ar pātagu. Nāca muļķītis, ieraudzīja vardi un pārnesa pāri grāvim. Varde bija ļoti priecīga un sacīja:
— Par to, ka man palīdzēji, es palīdzēšu tev. Ja tev radīsies kāda vajadzība, pasauc tik mani.
— Vajadzība man ir jau tūliņ, — muļķītis atsaka. — Vajadzētu zirga, ar ko žagarus vest, lai nav janes uz muguras.
— Zirgs stāv tev blakus, — varde atbild un pazūd.
Muļķītis paskatās: patiesi, blakus stāv stalts zirgs un lieli rati. Viņš nu ieceļ žagaru nastu ratos un brauc mājup. Ceļš ved gar ķēniņa pili. Ķēniņa meita skatās pa logu un smejas:
— Ko neteiksi, muļķītim arī beidzot gadījies zirgs!
— Kaut tevi nelabais parautu! — muļķītis noskaišas. — Sāks vēl visi mani par muļķi saukāt!
Kā par spīti, nelabais bija patrāpījies tuvumā, dzirdēja muļķīša novēlējumu un aizrāva ķēniņa meitu pa gaisu gaisiem. Muļķītim sirds vai salēcās, jo tik ļauni nemaz nebija domājis. Taču, kas darīts, padarīts.
Ķēniņš tikmēr meklē rokā vainīgo, kas viņa meitu nelabajam novēlējis. Viņš liek sanākt visiem pavalstniekiem pilī un iet garām viņa gudrajam sunim. Šie iet cits pēc cita, bet suns nekustina ne ausi. Līdzko iet muļķītis, tā suns sāk nešpetni riet. Nu ķēniņš pratina muļķīti, kālab šis tā darījis, kālab viņa meitu nelabajam novēlējis. Muļķītis izstāsta visu: tā un tā, viņš noskaities, ka ķēniņa meita viņu apsaukājusi.
— Atrod manu meitu un atved atpakaļ, citādi tev galva ripos!
Ko nu darīt? Muļķītis atceras vardi un sāk lūgties:
— Mīļo vardīt, palīdzi!
Varde tūliņ klāt. Ko šis vēloties?
— Aiznes mani pie ķēniņa meitas, kuru nelabais parāva!
Nav vēl pa lāgu tos vārdus izteicis, kad jau atrodas dziļi pazemē, kur ķēniņa meita sēž un raud. Viņa nu laimīga, ka vismaz vienu cilvēku ieraudzījusi, jo te velni vien visapkārt ņudzot. Muļķītim viņas ļoti žēl un sirds sāp par savu aplamo rīcību. Kā nu visu griezt par labu?
— Mīļo vardīt, palīdzi!
Varde tūliņ klāt. Ko šīs vēloties?
— Iznes mūs ārā no šejienes un uzcel mums skaistu pili ezera krastā!
Nav vēl pa lāgu tos vārdus izteicis, te abi jau atrodas skaistā pilī. Muļķītim tā patīk ķēniņa meita, ķēniņa meitai tā patīk muļķītis, ka viņi pavisam piemirst ķēniņu. Bet tas drīz dabū zināt par pili, kur mīt viņa meita un muļķītis.
Ak tu blēdnieks, ak tu viltnieks! Šis man par znotu taisīsies! Sūtīšu karaspēku pili nopostīt un abus atvest pie manis!
Taču muļķītis, pamanījis karaspēku tuvojamies, lūdz vardi palīgā, un tūliņ viss karaspēks pārvēršas par meldriem. Ķēniņš gaida, gaida, bet nesagaida ne meitu, ne muļķīti, ne karaspēku. Nu ies pati ķēniņiene pēc meitas. Viņa jau iztālīm visādi apsaukā muļķīti un tik nešpetni baras, ka meldri bailēs līgojas un koki lokās.
— Ak tu plikadīda, ak tu plukata! Iemetīšu tevi pagrabā, ka tu saules gaismas neredzēsi!
Muļķītis lūdz atkal vardi palīgā, un ķēniņiene pārvēršas par dzērvi.
Ķēniņš gaida, gaida sievu atpakaļ, tad ies pats raudzīt. Bet viņš nu zina, ka ar dusmām neko nepanāks, un sāk ar labu:
— Kāpēc tu pārvērti manu karaspēku par meldriem?
— Tāpēc, ka tas gribēja manu pili nopostīt.
— Kāpēc tu pārvērti manu sievu par dzērvi?
— Tāpēc, ka viņa nāca ar bargumu.
— Vai tu vari pārvērst visus atkal par cilvēkiem?
— Varu, ja dosi man savu meitu par sievu.
Ķēniņš apsolījās to darīt, un tūliņ meldri kļuva par karavīriem un dzērve par ķēniņieni. Viņa gan ārdījās un plosījās, bet ķēniņš turēja vārdu un rīkoja muļķītim un princesei kāzas. Es tur arī biju un sēdēju goda mielastā blakus vardei, un viņa man visu to pastāstīja, ko es te stāstu jums.