Lāčausis

Lasām kopā

Reiz saimnieks sūtīja meitu linus plūkt un piekodināja pusdienā mājās nenākt, velti laiku netērēt, bet strādāt līdz vakaram. Meita plūca, plūca linus līdz pusdienai, bet tad vairs nejaudāja. Apsēdās atpūsties un cieti iemiga. No meža iznāca liels lācis un aiznesa meitu uz savu migu. Meitai nu bija jādzīvo lāča alā, un tur viņai piedzima spirgts dēls. Citādi dēls izskatījās pēc cilvēka, tikai ausis bija kā lācim. Māte viņu iesauca par Lāčausi. Puika ātri stiepās garumā un pieņēmās spēkā. Māte, viņā skatīdamās, bieži mēdza runāt:

— Kad mans dēls būs stiprs diezgan, tad iesim pie cilvēkiem.

Lācis, ejot medībās, vienmēr aizvēla alai akmeni priekšā. Lāčausis ik dienas darbojās ap akmeni. Tas kustējās gan, bet nost nevēlās. Taču reiz pienāca diena, kad Lāčausis varēja valstīt akmeni pēc patikas. Tagad viņš priecīgs sacīja mātei:

— Nu varam iet pie cilvēkiem, es esmu stiprs diezgan.

Iznākuši no meža, viņi ieraudzīja kādas mājas, kur vīri kūla riju. Lāčausis tūliņ saimniekam klāt:

— Ko tie vīri tur peras?

— Kur tu tāds uzradies, ka nekā nesaproti? Viņi kuļ labību ar spriguļiem!

— Kas tie par spriguļiem, tādi diedziņi vien ir! Pag, pag, tad man jāiet talkā!

Lāčausis tūliņ izrāva ozolu ar visām saknēm, paņēma to par spriguli, pastūma kūlējus pie malas un nu kuls. Kā atvēzējās, tā sacēlās tāds vējš, ka piedarbam jumts aizskrēja pa gaisu. Saimnieks pārbijās un sāka Lāčausi pierunāt:

— Te ar tavu spēku nav ko iesākt. Viņpus lielā sila dzīvo kalējs — varbūt tur tev pagadīsies darbs pa rokai. Tikai neej caur silu — tur velnu ka biezs, ej apkārt!

— Tad jau taisni jāiet silam cauri, lai dabūju ielocīt roku.

Līdzko Lāčausis ar māti silā, te divi velni klāt un sāks ar šiem jokus dzīt. Bet Lāčausis saķer abus velnus aiz matiem un sit šiem pieres kopā, kamēr šie sāk lūgties, lai par labu maksu atlaižot.

Divi pūri zelta šurp, un lai sils būtu no jums tīrs!

— Labi, labi, — šie nosolās, un tūliņ viens aizskrien pēc zelta. Otru Lāčausis tikām patur pie sevis. Necik ilgi — tas ar zeltu klāt. Nu Lāčausis palaiž otro vaļā, un visi velni sprūk ārā no sila kā sasviluši. Lāčausis uzsviež maisu ar zeltu uz viena pleca, uzsēdina māti uz otra, lai atpūtina kājas, un iet, kamēr nonāk pie kalēja. Apskatās — smēde maza, veseris arī tāds nieks vien ir. Kur te lai spēku pieliek? Palūgs labāk kalējam, lai nokaļ krietnu dzelzs rungu. Tas nokala arī birkavu smagu. Lāčausis vispirms gribēja izmēģināt, vai runga ko vērts. Viņš uzsvieda to tik augsti gaisā, ka nemaz saredzēt. Kamēr runga krita atpakaļ, pats iegāja istabā padzerties un ir tad vēl dabūja labu brīdi gaidīt. Beidzot runga rūkdama šāvās zemē, bet viņš tīšuprāt pacēla labās rokas mazo pirkstiņu pretī. Kā runga atsitās pret pirkstu, ta saliecās līka. Lāčausis nu lika nokalt trīs birkavu smagu rungu, iedeva kalējam pūru zelta par kalumu, otru pūru atstāja mātei un devās pasaulē.

Iet, iet, kamēr satiek milzu vīru.

— Kas tu tāds esi?

— Esmu Priežurāvējs.

— Vai tu ko spēj arī?

— Spēju gan, — rauju priedes ar visām saknēm laukā.

— Nu, tad parādi, kā tu to dari!

Priežurāvējs stājas pie darba. Kuru priedi sakampa, tā laukā ar visām saknēm kā kaņepe. Necik ilgi — viss mežs guļ līdumā.

— Jā, tu esi teicams vīrs! — Lāčausis nopriecājās. — Nāc man līdzi: iesim meklēt darbu, kur spēku pielikt!

Priežurāvējs bija ar mieru.

Iet, iet abi, kamēr atkal satiek kādu milzu vīru.

— Kas tu tāds esi?

— Esmu Kalnugāzējs.

— Vai tu ko spēj arī?

— Spēju gan, — gāžu kalnus.

— Nu, tad parādi, kā tu to dari!

Kalnugāzējs tikai drusku atspērās, tūliņ liels kalns nogāzās lejā, bet kalna vietu viņš ar kāju vēl nolīdzināja, tā ka ne zināt nevarēja, kur kalns bijis, kur ne.

— Jā, tu esi teicams vīrs! — Lāčausis nopriecājās. — Nāc mums līdzi: iesim meklēt darbu, kur spēku pielikt!

Kalnugāzējs bija ar mieru.

Gāja, gāja visi trīs, kamēr uznāca vakars. Priežurāvējs sarāva kokus, Kalnugāzējs iznesa tos mežmalā, Lāčausis sakrāva citu uz cita. Nu šiem bija maza mājiņa, kur pārgulēt nakti. No rīta nolēma iet pamedīt, bet Priežurāvēju atstāja mājās, lai vāra vakariņām putru.

Šis vāra arī lielu jo lielu katlu. Putraimi jau mīksti, piens pieliets, vēl jāieber kunkuļi, un putra būs liekama galdā. Te iznāk sprīdi garš vīriņš no kakta ar asi garu bārdu. Lai dodot šim arī pastrēbties.

Kā nu nedos! Priežurāvējs pieliecas un grib iesmelt putru kausā, bet mazais vīrelis uzlec viņam no mugurpuses uz pleciem un nu tik velē, kamēr šis pakrīt pusdzīvs. Tad vīrelis izēd visu putru. Kad vakarā pārnāk biedri, no putras ne vēsts un vārītājs tikko var pakustēt.

— Ek, tu nu gan kā bez nagiem! — Lāčausis sirdās. — Rīt lai paliek Kalnugāzējs mājās. Vai tad ne putru nevarēsim izvārīt!

Palika Kalnugāzējs mājās, bet tikpat tā labuma. Dabūja tādas pašas sukas, un putra atkal izēsta.

Lāčausis vakarā rokas vien saņēma. Vai apburti abi biedri, vai? Palikšot pats mājās putru vārīt.

Pienāk rītdiena. Lāčausis vāra putru, ka mutuļo vien. Te, kur gadījies, kur ne, līdīs atkal mazais vīrelis pie uguns, lai atmetot šim kādu lāsīti putras.

— Cik vien vēlies! — Lāčausis atbild un dziras smelt putru. Bet, līdzko smēlējs pieliecas, tā vīrelis tam uz pleciem. Taču Lāčausis kā grābj šo aiz bārdas, tā šis nedabū nepaķepuroties. Iznesa vīreli sētsvidū un ieķīlēja bārdu ozola celmā.

Vakarā pārnāk biedri un brīnās, ka putra galdā. Bet Lāčausis tikai smejas:

— Ko brīnāties par putru! Rīt pie gaismas parādīšu vēl ko labāku. Sētsvidū man kāds palaidnis ieķīlēts ozola celmā.

No rīta vedīs rādīt. Taču vīrelis izrāvis celmu ar visām saknēm un iemucis stāvus zemē iekšā. Lāčausis nu saka, lai saraugot garu virvi, viņš laidīšoties pakaļ. Gribot redzēt, kas tur lejā labs esot.

Priežurāvējs novija virvi no liepu lūkiem, no priežu saknēm nopina grozu un piesēja virves galā. Lāčausis paņēma rungu, iesēdās grozā, un biedri nolaida viņu lejā. Iepriekš vēl norunāja, ka, līdzko viņš paraustīšot virvi, tā biedri lai velkot viņu augšā.

Laiž, laiž, kamēr nolaiž pašā pazemē. Tur istaba aiz istabas, ne gala saiet, un pašā beidzamajā daiļa meita piekalta pie sienas. Lāčausi ieraudzījusi, viņa nobīstas un sauc:

— Kur tu esi iemaldījies! Deviņgalvis velns tevi nokaus!

— Paskatīsimies, kurš kuru uzveiks, — Lāčausis atbild. — Bet kas tu tāda esi un ko te dari?

Piekaltā pastāsta, ka esot ķēniņa meita. Velns viņu pirms septiņiem mēnešiem nolaupījis un nozvērējies turēt piekaltu, kamēr šī būšot ar mieru tapt viņam par sievu. Lai palīdzot viņai, ja pietiekot dūšas ar velnu cīkstēties. Vēl viņa parādīja Lāčausim divas mucas, vienu ar avota ūdeni, ko velns dodot šai dzert, otru ar spēka ūdeni, ko dzerot pats, un pamācīja, lai mucas pārmainot. Kad piekusīšot, ar velnu kaujoties, lai dzerot no spēka ūdens, tad nelabo uzveikšot.

Tikko Lāčausis bija mucas pārmainījis, te iedrāžas deviņgalvis velns. Sarāvis degunu, osta gaisu un sauc:

— Kas te par svešu smaku?

Tūliņ arī ierauga Lāčausi un metas tam virsū. Sākās briesmīgs cīniņš. Zeme rībēja vien, tā viņi tur kāvās. Lauzās un sitās līdz negalam, un Lāčausim sāka jau sviedri līt. Taču arī velns bija paguris un krita pie mucas padzerties. Velns dzer avota ūdeni, Lāčausis spēka ūdeni. Nu Lāčausis kļuva tik stiprs, ka laida rungu darbā smiedamies, un tad nu nekā vairs pāri nepalika ne no velna, ne no viņa deviņām galvām.

Lāčausis tagad atbrīvoja ķēniņa meitu no ķēdēm, iesēdināja grozā un paraustīja virvi. Drīz vien ķēniņa meita bija uzvilkta, un biedri nolaida grozu atpakaļ. Lāčausis iesēdās grozā ar visu rungu, bet nebija ne lāgā pavilkts, te virve trūka, un viņš nokrita lejā, ka nodunēja vien. Priežurāvējs ar Kalnugāzēju nodomāja, ka Lāčausis nosities, un sāka gauži raudāt.

Atžilbis no kritiena, Lāčausis ilgi maldījās pazemē, meklēdams ceļu, kā izkļūt zemes virsū. Te kādā kaktā viņš ieraudzīja mazo vīriņu, kas tur bija paslēpies ar visu ozola celmu. Pamanījis Lāčausi, vīriņš sāka trīcēt aiz bailēm, bet Lāčausis teica:

— Parādi ceļu, kā izkļūt no šejienes, tad tiksi vaļā no celma. Nerādīsi — slikti būs.

— Rādīšu, rādīšu, man tikai grūti vilkt celmu līdzi.

— Nu, tai nelaimei var palīdzēt.

Lāčausis uzmeta celmu uz pleca, un vīriņš tecēja pa priekšu. Viņi nonāca pie lielas lūkas. Lāčausis pacēla to un ieraudzīja to pašu mežmalu, kur bija uztaisījuši mājiņu. Nu viņš pārplēsa celmu, izvilka vīriņam bārdu laukā un vēl piekodināja:

— Tā ka tu vairs nerādītos zemes virsū!

Kas tie bija par priekiem, kad Lāčausis iznāca pie saviem biedriem! Nu viņi aizveda ķēniņa meitu pie tās tēva. Ķēniņš nezināja, kā šiem pateikties, un lūgtin lūdzās, lai paliekot pie viņa. Solīja gan zeltu, gan sudrabu, taču šie padomāja, pagudroja un pakratīja galvas:

— Ko te darīs? Iesim labāk pa pasauli, pameklēsim vēl kādu darbu, kur spēku pielikt.

Un tā viņi aizgāja arī.

Izmantojot kristaspeles.lv Jūs piekrītat kristaspeles.lv lietošanas noteikumiem un sīkdatņu noteikumiem.