Cilvēka mūžs

Lasām kopā

Dievs dalījis cilvēkiem un zvēriem mūža garumu.

Pirmais nācis zirgs. Dievs tam sacījis:

— Tavs mūžs būs trīsdesmit gadu.

— Tas ir par daudz, — zirgs sūrojies. — Man grūti jāstrādā, uz mūža beigām nevarēšu vairs savus kaulus pavilkt.

Un zirgs tik ilgi kaulējies, kamēr nokaulējis sev mūža garumu uz astoņpadsmit gadiem.

Otrais nācis suns. Tam dievs atkal sacījis:

— Tavs mūžs būs trīsdesmit gadu.

— Tas ir par daudz, — suns sūrojies. — Man naktīs jāsalst ārā, un arī pa dienu man daudz darba; tā es vecumdienās vairs nespēšu sev maizi nopelnīt.

Un suns tik ilgi kaulējies, kamēr nokaulējis sev mūža garumu uz divpadsmit gadiem.

Trešais nācis pērtiķis. Un dievs atkal sacījis:

— Tavs mūžs būs trīsdesmit gadu.

— Tas ir par daudz, — pērtiķis sūrojies. — Man visu mūžu jāākstās, bet vecumdienās tāds amats nemaz vairs nepiedien.

Un pērtiķis tik ilgi kaulējies, kamēr nokaulējis sev mūža garumu uz desmit gadiem.

Ceturtais nācis cilvēks. Un dievs tam sacījis:

— Tavs mūžs būs trīsdesmit gadu.

— Tas ir par maz, — cilvēks sūrojies. — Trīsdesmit gadu ve­cumā es tikko būšu nācis pie īsta prāta. Tev jāliek vēl klāt!

Dievs pakasījis pakausi un teicis:

—Es tev pielikšu tos zirga astoņpadsmit gadus.

Bet cilvēks kaulējies tālāk, sacīdams:

— Arī tas ir par maz. Man vēl bērni nebūs izauguši lieli. Kas tos audzinās?

Dievs paskurinājis bārdu un teicis:

— Labi. Es tev pielikšu tos divpadsmit suņa gadus.

Taču cilvēks kaulējies tālāk, sacīdams:

— Arī tas vēl ir par maz! Kad es atpūtīšos pēc smagā vīra darba?

Dievs nopūties un pielicis cilvēkam desmit pērtiķa gadus.

Ar to cilvēks bijis mierā.

Tāds tad arī esot cilvēka mūžs: sava paša gados viņam klājo­ties labi, zirga gados esot grūti jāstrādā, suņa gados vairs neesot zobu, ar ko garozas grauzt, bet pērtiķa gados ģīmis savelkoties krunkās kā ākstam.

Izmantojot kristaspeles.lv Jūs piekrītat kristaspeles.lv lietošanas noteikumiem un sīkdatņu noteikumiem.